- 7/26/05 01:29 am
-
Bija reiz zeme, kuru visapkārt apņēma mežs. Mežā nebija vietas
naidīgiem kukaiņiem, troļļiem vai ļauniem mošķiem, šeit dzīvoja
tikai miermīlīgi zvēriņi. Kāmīšus stirniņas, pandas,
vāveres, jāņtārpiņus un tauriņus varēja vērot un apbrīnot katru
mīļu brīdi. Vakaros, kad norietēja saule, sniga balti pūkains
sniegs, tas nebija parasts sniegs, tas apsedza katru mežā iemītnieku un
dāvāja aizraujošus un pārsteigumu pilnus sapņus. Rītos, kad
uzleca saulīte meža iemītnieki kopīgi devās izklaidēties - ēda
koši zaļas un kraukšķīgas koku lapiņas, dzēra un plunčājās
karstā strauta ūdenī, rūpējas viens par otru un stāstīja pasakas. Šī
bija elfu zeme. Elfiņi kā miermīlīgākās un siltākās radībiņas šeit
samīļoja katru meža iemītnieku, pabaroja no pogāšanas pagurušus
putniņus, sasildīja nosalušus siekalzaķīšus un aplaistīja izslapušas
leduspuķes.
Elfu princese Lufide smaidīja. Iesmējās un apmierināti nožāvājās. Jauna diena, jaunas izklaides, darbošanās un izaicinājumi. Princeses valdzinošās acīs izstaroja neizsakāmu pievilcību un šarmu, kas spēja apburt ikkatru dzīvo radību. Lūpas noklātas ar rozā pērļu rasu mirdzēja. Māti liegi virmoja un plīvoja. Kāju pirksti tik maigi kā spilvenu pēļi. Tik neiegūstami, nepieejami cēla, bērnišķīgi šķīsta un jaunavīgi lēna. Pasaka! Jā, un es esmu princis…
Mūzika