October 22nd, 2010

• 10/22/10 01:22 am

• Guļamistabā ēdām augļus, kad nosaucu Annu par Ainu. „Ainu iedod man tos augļus.” Un Anna iemeta man ar šķīvi un notašķīja segu. Jaunais džemperis jāmet laukā, bet Annai skaļi smiekli. Viņas draugs, kas atnācis līdzi mīlēties, rāda ar pirkstiem un smejas kā ķerts. Ļauni jokojot, es ņemu un iespļauju Annai monitorā. Draugs iešņācās, sašutis iegrūž mani skapī un sāk sist. Kliedzu un solu iesūdzēt tiesā, taču Anna paspēja piezvanīt policijai.

  Ierodas policija, un esmu jau sasists, viss sāp, taču pazīmju nav, Annas draugs mani ir sitis pēc specvienību metodes pa vēderu un liesu, neatstājot rētas. Sāpes ir tik dziļas, ka skaļi bļaujot pievemju grīdu. Turpat uz vietas tieku saslēgts rokudzelžos un aizvest uz narkotisko dispanseru.

  Visu ceļu mani filmē Beztabū. Ierodoties dispanserā tieku izģērbta un ar ādas siksnām pieslēgts pie speciālas gultas, tad man liek iedzert zāles. Atsakos, un ārsti piedraud amputēt kādu no kājas pirkstiem. Piekrītu dzert. Pēc tam seko asins analīzes. Piu, un esmu psihiatriskajā slimnīcā.

  
  
• 3 commentsLeave a comment

• 10/22/10 01:13 pm
• Dace atnāca ciemos ar puķēm un atzinās mīlestībā. Gandrīz mēnesis pagājis, kopš dzīvojām kopā kojās, un viņa visu laiku klusējusi un gaidījusi īsto brīdi. Es no pārsteiguma un zālēm tā priecājos, ka atzinos arī, piedāvāju kaut kur aizbraukt. Uz Ēģipti vai Maltu. Dace piekrita un sāka stāstīt par to, kāds spiediens liels bijis no pārējām meitenēm. 160 uz 100 viņas mani ienīdušas, un mana atrašanās slimnīcā ir rūpīgi plānota diversija. Sajutos kā kaut kāds kāmis. Kad iznākšu no slimnīcas mums noteikti jāizvācas un jādzīvo atsevišķi, tā viņa teica. Varbūt pat jānopērk dzīvoklis.
  
• 2 commentsLeave a comment