February 26th, 2010

• Kanāda episki uzvar kērlingā
• 2/26/10 03:44 pm

• Pārgāju pāri Avotu ielai un tuvojos savam galamērķim, kad pamanīju, ka pretī man nāk vīrietis ar sievieti un suni. Viņi aizņem visu ietvi. Suns izskatās diezgan liels un brūns, nezinu, kas tā ir par šķirni, tā varētu būt šī. Viņš iet pie striķa bez uzpurņa un skatās uz mani ar labsirdīgām suņa acīm. Pēc pāris sekundēm mums vajadzēs izmainīties. Paskatos uz suni, tad uz augšu, tad cenšos ātri izmainīties, paskatos vēlreiz uz augšu un redzu kā  no jumtu dzegām atdalās milzīgas lāstekas. Tās strauji krīt lejup, tiešām iespaidīgā ātrumā, gandrīz kā braucoša mašīna. Pēc maniem aprēķiniem tie varētu būt kādi 50km/h. Pārklāsies apmēram metra rādiuss, varbūt pat nedaudz vairāk. Gatavojos veikt asu sānisku lēcienu, tomēr nepaspēju. Lāstekas uzkrīt virsū man, vīrietim, sievietei un sunim. Burtiski izšķīstam katrs uz savu pusi. No smagā trieciena atsitos pret zemi un sasitu plecu. Nodomāju, ka plecs iespējams tagad būs lauzts.

  Pagulējis kādu brīdi cenšos celties, kad pēkšņi sajūtu tādu kā karstuma vilni kreisajā kājas daļā, paskatos un redzu, ka suns, viss vienās lāstekās, kož man ciskā. Abi saimnieki guļ sniega un droši vien ir beigti. Redzu arī kaut kādas asinis. Šķiet, ka suns pie visa tagad vaino mani. Cenšos spirināt kājas un laikam arī raudu. Pie sevis domāju, ka tās ir beigas. Būšu miris no lāstekām un smagiem suņa kodumiem. Bezcerīgs stulbums. Paskatos uz jumtu un redzu, ka lāstekas krīt vēlreiz, šoreiz apmēram pusmetru no vietas, uz kuras guļu. Mans izdzīvošanas instinkts velk mani ar visu suni virsū lāstekām. Šoreiz paspēju laikā. Lāstekas sašķaida abas kājas un suni. Tas, atlaižot žokļus, smilkstoši saļimst uz ietves. Izsaucu taksi un atbraucu mājās.

  
  
• 2 commentsLeave a comment