March 13th, 2009
- par mīlestību
- 3/13/09 11:01 am
Atsaucoties uz blue ierakstu par suņiem, iedvesmojos arī es.
Man ir bijuši vairāki suņi. Kopā trīs. Divi bezšķirnes un viens labradors. Jau no bērnības ļoti ienīdu kaķus, sevišķi siāmas, kaķi man šķituši viltīgi un ļauni radījumi bez emocijām un jūtām. Toreiz man bija pūks. Patīkams siltums ielija manā sirdī ik reizi, kad mans krancis trenkāja kādu kaķi. „Sakod to geju, pūk, sakod!” šādos brīžos es kliedzu un agonijā mans ķermenis trīcēja. Ar laiku mans naids kļuva vēl lielāks. Bija reizes, kad palīdzēju savam sunītim piebeigt kārtējo kaķi, ieliekot viņa paklausīgajā plaukstā kādu nazi vai akmeņa gabalu. Piemājas pagalmā bija ierīkota speciāla kaķu kapsēta, kurā tika dedzināti kaķi un izkaisīti to pelni. Cilvēki godināja upurus noliekot ziedus. Nesmejieties. Mans naids pret kaķiem bija pāraudzis ļaunā slimībā. Ienīdu kaķus tik ļoti, ka nopirku vēl divus suņus. Nezinu, kā viss būtu beidzies, ja viens no maniem suņiem nebūtu bijis labradors. Viņu sauca Greta, un viņai patika kaķi. Pareizāk sakot, viņai patika viss, arī kaķi. Sākumā ļoti dusmojos par to, ka šajā sunī nav man tik saprotamais naids un riebums. Nenopietns prieks un draudzība staroja pret katru dzīvību. Nešķirojot. Bija skaidrs, ka savos kategoriskajos spriedumos pret dzīvi biju nepārprotami kļūdījusies, taču nespēju to atzīt. Gribot negribot sanāca, tā, ka Gretai piedzima kaķis. Arī es sākumā neticēju. Bet kaķis paliek kaķis. Man no jauna nācās izvērtēt savas dzīves vērtību sistēmu. Līdz visam ir jāizaug. Es teicu. Un nolēmu saglabāt Gretas bērniņu. Šis dzīves pavērsiena rezultāta, es iemidzināju abus niknos kraņčus un pievērsos Gretai ar kaķi. Vēlāk Greta nomira, un palika tikai kaķis. Kāds varbūt apgalvos, ka sunim jāsargā māja, un tas nav suns, kurš nekož. Bet es teikšu, ka tā viss nav, un, ka labs suns ir tas, kurš iemāca savam saimniekam mīlēt.
- 5 commentsLeave a comment
- atbilde zem bildes
- 3/13/09 04:40 pm
- Kad tu pēdējoreiz biji pežā?
- 10 commentsLeave a comment