September 18th, 2007

• 9/18/07 12:00 am
• Vakar mani centās izpist Mārtiņš Freimanis. Tas bija drausmīgi. Sākumā mēs gulējām gultā un runājām par to kā pareizi jāraksta dzeja, viss bija forši, es smaidīju un pat nedaudz flirtēju. Tad Mārtiņš uzlika roku man uz kājas. Un sāka glāstīt. Sākumā to nepamanīju. Bet tad Mārtiņš pieliecās man tuvāk un gribēja noskūpstīt. Precīzāk, viņš bija centimetrus divus no manām lūpām. Šausmīga sajūta. Centos neelpot. Kā līķis. Bet mans ķermenis pretojās, tas sāka trīcēt. Martiņš laikam saprata, ka es nevēlos viņa tuvību. Un ātri atrāvās. Es jums esmu teicis, ka man ir bail no gejiem. Jā, tātad man ir totāli bail no gejiem! Tāpēc es izliekos par geju. Pēc tam Mārtiņš gribēja uzdot vienu jautājumu. Es cerēju, ka viņš man jautās, vai esmu gejs, jo tad es būtu atbildējis, ka, jā, bļeģ, es esmu imūns gejs un lai viņš iet dirst! Bet Mārtiņš jautāja ko citu. Viņš teica, lai atbildu godīgi, viņš teica: "tu taču esi meitene, vai ne?" Un tad es pēkšņi pilnībā zaudēju savu dzimuma izjūtu, iedomājieties, es pēkšņi vairs nezināju, kas es esmu. Sajutos tā it kā Mārtiņš zinātu labāk, kā ir, un patiesībā es tiešām būtu meitene. Es pat aptaustīju savu kājstarpi. Atvēru acis. Jutos kā pēc klīniskās nāves. Tā bija šausmīga nakts.
  
• 6 commentsLeave a comment