November 9th, 2006

• Mārtiņdiena
• 11/9/06 02:42 am

• Labi. Pēc astotās alus glāzes man ir vienalga. Varu arī sākt par to runāt. Tātad esmu apmierināts, mazliet gurd[en]s un kopumā tīksms. Martiņ dienas svinības uzsāku vakarnakt, tas bija  uzreiz pēc disputa ar Ulvi. Un dzīres turpinās vēl tagad, kopumā es jūtos vairāk nekā lieliski. Vienatne pareizās devās tomēr ir ļoti patīkams pašanalīzes veids. Literatūras, mūzikas un pornogrāfijas pavadījumā es gandrīz aizmirstu par alkohola klātesamību un nepamanīts apreibstu. Jūs jautāsiet, vai tiešām Mārtiņdiena ir iemesls dzeršanai? Nē. Tas viss ir fons. Noskaņa. Ievads.  

  Vakardiena. Nakts. Zvana telefons. Es paceļu un saku „Hallo, hallo, HALLO?” klausules otrajā pusē runā Aleksis. (Ne tas Aleksis, kuru jūs domājat) Tas ir Aleksis, kurš mācās policijas akadēmijā, kuram ir sieva, bērns un kurš spēlē zoli uz naudu. Tātad Es turpinu izlikties, ka neko nedzirdu. Un skaļā balsi paziņoju: „Es neko nedzirdu, pārzvani!” tad es nolieku klausuli un atkorķēju sarkanvīnu.

  Nedaudz vēlāk, apmēram pēc stundas, man zvana trešā persona Uldis, kas ir Alekša labākais draugs, kurš mācās sporta akadēmijā un ir uzcītīgs. Es paceļu un saku „Hallo, hallo, HALLO?” īsāk, turpinu savu patīkamo izlikšanās spēli. Un tad manas istabas logu sašķaida akmens, bet varbūt tas arī nav akmens. Neesmu drošs. Paskatos, nē, tas tomēr ir akmens. Un tad es sāku telefona kliegt: „Uldi, Ulvi, Uldi!” Uldis ir nolicis klausuli. Histērijā es aplejos ar vīnu, iedzeru un sagrābis pustukšo pudeli  metu  pa sašķaidīto logu. Netrāpu. Pudele sašķīst pret manas istabas sienu. „Es nebaidos! Es nebaidos, dzirdi!” es kliedzu, tad mazliet pierimstu, paklausos kā es izskatos no malas un palūkojos laukā pa logu. Tur stāv Oskars. Oskaras no populārākās emocore grupas SIDEMIND. Arī piedzēries. Es sāku smieties. „Es tev zvanīju un Tu trīsreiz izlikies, ka mani nepazīsti, ko man bij’ darīt!” saka Oskars.  „Neko!”   

  
  
• 6 commentsLeave a comment