July 20th, 2006

• Tolerances vai demagoģija?
• 7/20/06 06:58 pm

• Pieņemsim, ka es esmu tolerants. Tas nozīmē, ka  es esmu  iecietīga un pacietīga personību. Es iestājos par vienlīdzību, mieru un vispārēju saticību.  Piespraužu pie savas guļamistabas sienas varavīksnes karogu, kas simbolizē mieru, iepriecinu mīļos, cenšos būt draudzīgs, laipns un visādi citādi labs pret apkārtējiem. Tas ir jauki, jūs teiksies. Jā, es zinu. Es pie tā strādāju.

  Kā tolerances piekritējs es apzinos, ka cilvēki ir dažādi, dažādība ir norma, tāpēc pavisam droši ir zināms, ka visiem es nevaru patikt, tas nav iespējams, un, kaut arī es esmu labs un saticīgs, kāds mani regulāri piekauj un morāli aizskar. Un šeit rodas manas tolerances frustrācija. Vai tolerants cilvēks spēj būt tolerants visās situācijās? Protams, jā, spēj gan. Taču tad ir jāizprot tolerances patiesā jēga. Tolerance = vienaldzība, bezrūpība.   Tie, kas uzskata sevi par tolerantiem un  vēlas, lai visi  līdzcilvēki staigātu rōzā brillēs, smaidītu, priecātos par dzīvi, pieņemtu gejus un atteiktos no vardarbības, patiesība ir vistīrākie liekuļi un iluzori. Tā nav tolerance, tas ir spaids un pakļaušana, tās pašas bailes no „tiem tur” melnajiem -fobiem. Atveriet reiz acis, jūs vēlaties toleranci vairāk nekā paši spējat dot. Kā produktu, kā kefīru, rupjmaizi un maukas nopirkt Latvijā, tas ir nožēlojami. Tāpēc nestāstiet man, ka tolerance pārdodas tur R-Eiropas ārēs, nestāstiet, cik ļoti jums patīk tolerance, riebjas homofobi ,un geji, nestāstiet, cik ļoti jums patīk dzīve ārzemes, pašapmierinātie un bezrūpīgie cittautieši, kas paslēpušies aiz vienaldzīgas aprēķinātāja maskas. Es to visu esmu jau dzirdējis. 

   

               

  
  
• 5 commentsLeave a comment