July 7th, 2006

• Izlaidums
• 7/7/06 12:49 am

• Es uzvilku uzvalku, noskuvu matus un izdzēru pudeli Viskija. Šodien ir liela diena. Pielādēju  mugursomo ar kartupeļiem un  apsēdos, nē, uzlēcu uz divriteņa. Braukt ar divriteni un mugursomu melnā uzvalkā, tas ir lieliski, it sevišķi, ja esmu dzēris. Šajā laikā sviedri patīkami absorbē melnas drānas, neatstājot traipus, savukārt galvā ir salds skurbums.  Es jutos kā foršais Einšteins. Viņš  bij’ diletants vairāk nekā fiziķis, un  tas, ka viņš nicināja zeķes un pat satiekot Rūzveltu tās nevilka, dod viņam 20skrejpunktus, savukārt, tas, ka viņš nelietojot alkoholu  pacentās  nomirt ar vēdera aoretas aneirismu, mani nomāc, tāpēc es mēdzu dažreiz  iedzert un braukt ar riteni.

  Ar riteni es braucu uz brāļa izlaidumu. Viņš beidz 12to un ir diezgan rentabls brālis, ja ņemam vērā, ka viņš ir garš, stiprs, izskatīgs un nav gejs. Tā ir NDĢ skola. Krēsli, mikrofoni, vidējās izglītības atestāti, pateicības raksti par mūža ieguldījumiem pakaļu laizīšanā un prasmīgu sūkāšanu ir savās vietās. Esmu krietni iereibis un sasvīdis. Noteikti smirdu. Taču tas mani netraucē. Patiesībā, tāds ir mērķis - ierasties maigi smirdīgam, lai apsēžoties blakus kādam sencim vai vecvecākam sajustos izredzēts un varētu smaidīt. Smirdīgiem cilvēkiem vienmēr ir priekšrocības.

  Telpā ir daudz brīvas vietas. Es dodos sēsties vistuvākajā rindā, tas ir trešajā rindā, taču tad  kādā meitene, jā, tā bija maza meitene ar bikbok dreskōdu, gadus divdesmitciktur veca man klīrīgā tonī uzķērca:

  - „Nemaz neskaties, šeit viss ir aizņemts!”

  Bļeģ, es sajutos pagalam nikns. Tā bija jau otrā reize. Pirmā bija Lielajā ģildē Marī izlaidumā, toreiz es nebiju dzēris un vienkārši aizgāju prom, murminot pie sevis: „Pati neskaties”. Ņemot vērā, ka viss pasākums bija par velti, līdz ar to vietu rezervēšana nebija apmaksāta, visi izteikumi pret mani par rezervēšanu balstījās uz klaju nekaunību – komunisma, antitolerances un rasisma sajaukumu. Es kā starptautisko attiecību speciālists to zinu droši. Sākumā es gribēju viņu nošaut, sauksim viņu par Dārtu, jo man nepatīk šis vārds, tātad es gribēju Dārtu nošaut - pieiet klāt, izvilt pistoli un iešaut Dārtai galvā, bet tad es atcerējos, ka man nav pistoles, un dzīvē es esmu diezgan humāns cilvēks, daudz labākas ir garīgās ciešanas visa mūža garumā, tā ir teicis pats Ulvis Pfafrots.

  Es pasmaidīju un apsēdos aizņemtajā vietā. Meitene, Dārta. Atkārtoja vēlreiz. Šoreiz daudz skaļāk:

  „-Tu nedzirdi? Šeit viss ir aizņemts!”

  Tad es pasmaidīju un teicu: „-Jā, šeit viss ir aizņemts!”

  „-Tu šeit nesēdēsi! Dzirdi? Celies, tinies, ej, NU, EJ TAČU!” Dārta sāka brēkt.

  Es turpināju smaidīt un nosvērtā toni sacīju: „Es zinu savas tiesības, es esmu starptautisko attiecību speciālists! Apsēdies, sieviete, apsēdies un paklusē, man ir tiesības šeit atrasties kā Ārlietu Ministrijas diplomātam”

  Jūs nevar iedomāties cik ātri un rāmi kļūst cilvēki izdzirdot maģiskos vārdus Ārlietu Ministrijas diplomāts. Kādreiz es domāju, ka vajadzēs kļūt par jurists, taču  tagad es zinu, ka jurists savā būtībā ir sēnas, kas  baidās un izvairās dzert publiski, un tas man neder.  

  Dārta apsēdās un tad atkal piecēlās. Tad sāka runāt kaut ko par gejiem un alkoholu. Es atvēru savu mugursomu un netraucēts sāku mizot kartupeļus. Vajadzēja apmēram 10minūtes kartupeļu mizošanas, lai Dārta aizvāktu savu pretīgo pakaļu no 3rindu. Tā viņai vajag.  

  
  
• 6 commentsLeave a comment