February 3rd, 2006

• Šausmu filmas
• 2/3/06 04:56 pm

• Tātad šausmu filmas. Visas filmas ar pretīgiem mošķiem, nestandarta nāves skatiem, biedēšanas elementiem, iekšējo orgānu ķidāšanu un despotiskas mūzikas pavadījumu. Man riebjas šīs filmas. Es izvairos skatīties šīs filmas. Tā ir sajūtu notrulināšana. Mērķis nenoraustīties attiecīgajā epizodē, pierādīt un pašapliecināties, ka, lūk, pie tās epizodes, es jau vairs netrīcu. Bļe, tā kā tādi mediķi, vājprātīgi baiļu veterāni.

  Pirmo šausmu fikcija es piedzīvoju, kad man bija apmēram divi. Tas bija 1986. Ilustrētā veidā bija grāmata – galvenie varoņi bija sarkanmatains McDonalda klauns un viņa draugs -  nopūderēts balts ķēms ar pārspīleti uzkrāsotām acīm „kāravu formā”.  Pēc tam es nevarēju pagulēt.  Es gulēju. Bet slikti. Vai jūs esat ausu bungādiņās dzirdējuši savus sirdspukstus, guļot ar piespiestu, aizkritušu ausi pie spilvena. Lūk, es dzirdēju. Tā skaņa ir līdzīga soļiem sniegā, čaukstošiem soļiem sniegā. Un es sapņoju kā sarkanmatainais klauns nāk man pakaļ. Es ienīstu klaunus. Un tad mums dzīvoklī atgaisoja radiatorus. Tas bija vakarā, kad es jau gulēju. Un skaņa bija rūcoša, rēcoša, un es atkal sapņoju par sarkano klaunu, un pamodies es raudāju. Un, ja tā padomā, sākumā mani pieradināja pie pārspīlētām pasaku filmām, un pēc tam sekoja viss pārējais.  

  
  
• 4 commentsLeave a comment