January 27th, 2006

• 12 stundu Šīze
• 1/27/06 01:02 pm

• Es centīšos skaidri un īsi. Man tikko bija 12 stundu miegs. Galvenokārt sapņoju par otro, jā, otro  „Fight Club” daļu,  kurā es biju tas tievais un noslepkavoju vismaz trīs policistus, vēl man izlūza priekšējie zobi, tika sadurta kāja, un es piedzēries braucu ar mašīnu. Citā epizodē es aprūpēju zīdaini  un rakstīju mūzikas albūmu.

  Albūma rakstīšana  bij’ augstākā šīzes pakāpe. Viss notiek uz kalnu, uz kalnu bez sniega, protams, vēlā rudenī. Dziedāšana un spēlēšana notiek kalna augšā, ieraksts top kalna lejā. Uz kalna nav nekādi pacēlāji, taču ir savilktas  trubas.  Tātad mūzikas rakstīšana notiek pa atsevišķiem celiņiem, un šie celiņi ir trubas ar noklātām papīra loksnēm. Iedomājaties,  mūzika tiek rakstīta līdzīgi kā sirds kardiogrāmmā - uz papīra  ieskrāpējot frekvences. Es biju pat ļoti sašutis, viss atgādināja PSRS laikus. Ierakstā piedalījās arī populārs HC izpildītājs Oskars Lapiņš, cibā zināms a.k. oskarro_  un vēl beisbola komanda, ģērbusies zilos bleizeros. Ierakstā laikā gar kalnu sēdēja vesels bars melno nāvīšu cibā zināmas a.k. "Dzelzs Vilka grūpijas",  skaņas ieraksts nāca laukā no trubām un bija kā  no krepapīra taisīti pūķi.  Beisbola komandai mēs nepatikām. Viņi meklēja kašķi. Viss beidzās ar to, ka ģērbtuvē mani turēja četri beisbolisti, un piektais iesita pa seju. Es jutu tikai pazemojumu, sāpes ne. Tad viņš smējās un  atkāpās un teica – „Un tagad parādi savu stingrāko sitienu, droši, sit no visa spēka!”  Tam visam nebija jēgas.

  
  
• 4 commentsLeave a comment