January 10th, 2006
- arī man patīk čalot
- 1/10/06 09:35 pm
Viņa jautāja: - Tu mācies?
Un es atbildēju: - Jā!
Viņa jautāja: - Kur?
Un es atbildēju: - Kultūras Akadēmijā, aktieros.
Viņa teica: - Super, aktieri ir interesanti cilvēki!
Un tad es klusēju, bet viņa runāja, runāja un jūsmoja par teātri un kino.
Es smaidīju, jo negribēju skaidrot to, ka „aktieris”, tas nebūt nenozīmē interesants cilvēks. Daudzi cilvēki tic šim stikla kalnam, viņiem patīk domāt, ka aktieris, tas ir kaut kas īpašs un netverams, un viņi izjūt lielu godu, ja var pačalot aktiera klātbūtnē, bet patiesībā aktieri ir gaužām neizteiksmīgi, nepārliecināti un pazaudēti īpatņi, kas šad tad spēj iejusties interesantu cilvēku epizodēs. Tikai nesakiet to aktieriem, viņi apvainosies. Aktieris var atļauties izteiksmīgi klusēt un smaidīt. Aktieris, tas ir draugs. Ja nepieciešams, es jums varu nosaukt izdomātas izrādes un sliktākajā gadījumā interpretēt izlasītu grāmatu saturus. Es pastāstīšu joku, kas patiesībā nebūs joks, un jūs smiesieties. Es to izmantoju visu laiku. Ja, es teiktu, ka dziedu un aizraujos ar mūziku, man būtu jāskaidro gan tas, ko es dziedu, gan varbūt pat jāpadzied vai jāuzaicina jūs uz koncertu, taču ja es stāstu, ka esmu aktieris, tas skan lieliski. Aktieris, tas ir pretstats kino/mūzikas kritiķim. Un kritiķus neviens tā īpaši nav mīlējis. Tāpēc cilvēkiem, kuri man nepatīk vai vienkārši ir tizli, es saku, ka esmu kino kritiķis. Un viņi ātri vien aizveras un atšujas. Viņi saprot, ka es uz viņiem raugos kā uz pēdējiem sūdiem. Un tad šie cilvēki satiekas un ir neizpratnē.
Viņa saka: - Kā? Viņš taču ir aktieris!
Viņš saka: - Kā? Viņš taču bija kino kritiķis!
- 28 commentsLeave a comment