December 20th, 2005

• Mans hobijs
• 12/20/05 12:06 am

• Vienīgais bezmaksas transports, kuru aktīvi izmantoju Rīgā, ir pūstošā miskastes mašīna. Pie manām mājām tā piestāj 11:00 un 21:00. Tas nozīmē, ka varu izgulēties un laicīgi būt mājās.

   Sākumā es kā pēdējais muļķis centos ielīst un paslēpties starp mīkstajiem  miskastes maisiem un bērnu rotaļlietām, tas viss beidzās ar  pazemojumu. „Nauda tajos lācīšos nav, mullāp!” vadītājs Vaļera pirmajā reizē draudējā ar nazi un turpināja slimīgi šķirot pudeles, vēlāk viņš apžēlojās un  atļāva sēdēt uz jumta. Nu jau mēnesi esam kopā. Bez naida. Braukājam par valsts naudu, jūsu nodoklīšiem un algas atlikumiem kā lielie. Brīvdienās  aizlaižam līdz Cēsu Žagarkalnam. Nolaižam tvaiku -  dekapitācijas paliekas izlādējam blakus  big air pacēlājam, tad pasmejamies par atlikušajiem  jeņķu kultūras izdzimteņiem un braucam mājās.

  Tas, ka miskastes mašīnas esot smirdīgas, ir baigais proletāriešu un snobu mīts, es nemīlu smakas, Vaļera nemīl smakas. Mēs kā idiolekta piekritēji rūpējamies par mīļo dampīti „Keriju”. Rūpējamies labāk kā dažs labs deputāts, mazgājam un ziepējām šo pusdienaslaikā. Tad gremdējamies nostalģiskās atmiņās par kārtējo „Sekss un Lielpilsēta” sēriju. „Kerija atkal bija labā!” Vaļera saka, slepus ieliekot rokas caurajās bikšu kabatās. Un es dzerot kefīru atkal aizrijos.           

  
  
• 0 commentsLeave a comment