December 7th, 2005

• Projām zaļš
• 12/7/05 09:01 pm

•   Pirmkārt, Pīters ir nepārspējami pārliecinoši godīgs. Es pamodos pēc 15 stundu miega to sajutu. „Jūs, šeit pat nemākat izrunāt manu uzvārdu pareizi! Nekāds Zaļais Ceļš es neesmu!” viņš dzēra kafiju, gludināja rozā krekliņu un bļaustījās latviski. Kā Pīters Pens viņš ik pa laikam palecās un sarāvās.

  Vakardienas pirmo lekciju es apmeklēju tikai tāpēc, ka Pīters man ieteica laicīgi nopirkt kārtīgi daudz dzeramā un vakarā gaidīt viņu pie Forum Cinema. Kad satikāmies, sniedziņu viņš jau bija paķēris līdzi. „Tu neuztraucies, šis te, pusdienas laika bums, bija tikai atkārtojums - veltījums tiem slimajiem preses vīriņiem - lēnāks, skaidrāks, saprotamāks. Ejam braukāties ar tramvaju!” Mēs ieskrējām Stockmanā nopirkt 5kg Raffaello un pāris franču cigārus. Tramvaju mēs arī nopirkām jeb uzpirkām, taču tas bija pēc tam – krietni vēlāk. Līdz galapunktam pa štuku. Bez pieturām un pensionāriem. „Starp citu, tas aizliegums par atvērto alkoholu uz narkotikām neattiecās?” „Jā!” es atbildēju. „Par to ir jāiedzer!”

  Dārza ielā tramvajs negaidīti apstājās. Zaļie vīriņi atstarotājos mūs pārsteidza negaidīti. Skaļruņi un sirēnas nebija. Pīters smīnēja it kā visu zinātu. Dellilo teiktu, „tas bija deža vu.” Es apgalvoju, ka Pīters bija sagatavojis mums piedzīvojumus. Mēs izlēcām no tramvaja, es paklupu - pretim slējās milzīga ēka, tiešām skaista, pelēki spoža, tumsā varēja redzēt kā sporta zālē deg gaisma. Kopā uz sekundēm trim, varbūt piecām mēs vēroja šo skatu. Tad sākās nežēlīga sniega cīņa. Kā ēsmu mēs izmantojām laicīgi iepirktos 5 kg Raffaello, precīzāk tās bija 4879 bumbiņas (katru atsevišķi iepakotu), kuras mēs lidinājām uz zaļo cilvēciņu pusi. Tas, protams, novērsa uzmanību, taču daļa uzbrucēju nereaģējot turpināja mūs nomētāt ar cietām sniega pikām. Pīters lādēja visus ūsainos šefiņus, pakāpās uz blakus esošā soliņa un centās pārlīst pāri žogam. Es palīdzēju un līdu pakaļ. Bezspēcīgi pārvarējām milzīgo uzkalnu, kas veda taisni uz ēkas pusi un paslēpāmies kokos.

  Es pamodos pēc 15 stundu miega un jautāju Pīteram, „Tas bija sapnis, narkotikas vai mani slimie murgi?” viņš dzēra kafiju un bļaustījās latviski, tad apklusa un dusmīgs teica: „Varbūt vēl pajautā, kas tas par dīvainu krustiņu uz Dārza ielas zaļā soliņa? Neuztraucies, tu neesi faķīrs, ja! Mazliet infantils altruists un viss! Iedzersim?”      

  
  
• 1 commentLeave a comment