December 1st, 2005

• 12/1/05 03:34 pm
•        Vilciens. Rīgas stacijā vagons bija pustukšs, viņš, kā pēdējais nodevējs izlēma atlīst un apsēsties man pretim. Sēdējām rātni, klausījāmies katrs savu portatīvo mp3. Viss bija labi. Man skanēja visu laiku labākā grupas Mr Bungle/Fantomas, viņam, saprotams, tāds draņķīgs death metals kā Otep/Slayer. Man riebjas uzturēt dialogu ar svešiem vilciena kaimiņiem. Ienīstu viņus visus! Par sodu man izlādējās baterija, rezerves nebija, es sapīcis urbināju degunu, iztēlojoties sevi par Sonic Youth solisti, dungoju „Total Trash”. Vēlāk bateriju problēma piemeklēja arī viņu, ak, nabadziņš. Krietni uzlabojās mans sūdīgais garastāvoklis. Jau Olainē mēs abi bijām bez vadiem, ar stulbi, bērnišķīgu smaidu raugoties pa logu, es ēdu līdz paņemto banānu. Sniga. Konduktore lasījās 5min. Viņš, bālais puisītis ar lielajiem tankista zābakiem, ādas jaku ar LV karodziņu, skūto galvu, riņķiem abās ausīs un uzkrāsotajām uzacīm, sāka izkratīt un atsastāstīt savu dzīvi. Uzreiz ķēros klāt pie rakstāmā un blociņa. „Esmu iemīlējies! Neprātīgi. Līdz ausīm, dievinu, cienu, godāju...” Latvijā ir daudz sērīgu patriotu. Aizmirstiet šo stāstu! Tātad, ja es līdz šim spēlējot ksilofonu, klabinot ar labo roku klavieres, laužot ģitārām stīgas, domāju, ka esmu prominents jaunietis, tad uzzinājis, ka viņš prot klarneti, pēc dzirdes noskaņot basģitāru un plaukšķināt ritmu pēc notīm, es sapratu, ka uz vispārējā mūzikas skolu deģenerātu fona mēs izskatāmies vienlīdz nožēlojami. Tas priecē ļoti! Ziniet, ja tīņu otra mīļākā tēma uzreiz aiz laika apstākļu nicināšanas būtu mūzikas slavināšana, es kļūtu par komponistu/rakstnieku varbūt pat dziedātāju/tēlnieku. Taču otrā aktuālākā tēma ir sevis slavināšana, bļeģ. Viss ir tieši tik bezkaunīgi patiesi...
  
• 2 commentsLeave a comment