November 21st, 2005

• Piecu minūšu pārdomas...
• 11/21/05 01:34 pm

• Toreiz, kad pirmo reizi iepazinos ar Normundu, glīto puisi ar kristāliskajām acīm, biju pārliecināts, ka viņš ir nesakarīgs narkomāns, kurš salietojies LSD cenšas uzburt puķu bērna reputāciju. Tas bija pirms sešiem gadiem, kad viņam bija divdesmit divi un man piecpadsmit. Ziniet, man bija taisnība. Šobrīd - divdesmit vienos nulle, nulle, es pārdzīvoju smadzeņu darbības traucējumus jeb apgaismību - salūtam, kas virmo, Normundam, kurš apskāvis klātesošos šņukst un pārējiem, kas raugās dzirkstošajās liesmās kā cukurvates spogulī, ar to nav sakara. Gaistoši trausli, mazliet iluzoriski un ārišķīgi tukši zvīļo visa krastmala. Vaina ir manī, es atkārtoju, vaina  ir manī! Sasodīts! Jau 21:01.

  Šis valstiskais pasākums izmaksā kaudzi naudas, pačukstēšu, ka šogad bija lielāks finansējums, kas, protams, nenozīmē, ka kaut kas mainījās uz labu, ja nu vienīgi tika atrasts jauns kreditors, nedaudz dārgāks par iepriekšējo „V.A.K. Company”. Esmu brīvprātīgais spridzinātājs jau ceturto gadu, tas nozīmē, ka algu vai kompensāciju par postošajām aktivitātēm es nesaņemu, taču man ir atļauts piedalīties pasākuma norisē, saņemt brīvpusdienas, lielos apjomos lietot alkoholu un cauru gadu vizināties sabiedriskajā transportā bez maksas, tāds kā valsts protekcionisms, es teiktu. Valsts svētku salūtā šī piederības sajūta ir radnieciska terorismam,  augstā apziņa, ka man ir tas gods aktivizēt vienu no septiņām demoralizējošajām salūta iekārtām, mani nedaudz uzbudina. „Pl. 21:04 ir tavs uznāciens, nesačakarē visu!” tā Normunds piekodināja apmācībās, es saprotoši māju ar galvu, visu pierakstot rozā plānotājā. Tagad ir 21:03, Normunds  raugās debesu mirdzumā un smaida, viņa acīs ir jautro ripiņu paliekas, viņš naivi paļaujas, ka viss būs kārtībā, pēc pusminūtes man jāspiež tā poga, nu jau atlicis ir mazāk.  Un tagad es paņemu pauzi...  

  Atcerējos, ka gribu tasi kafijas, atļaušos pieliet mazliet boni. Ziniet, tas ir pat jauki, šis satraucošais klusums un apziņa, ka svētki vēl nav galā. Tas, ka Normunds ir pretīgs nodevējs un varmāka, ir piedodams, bet fakts, ka viņš nekautrējoties atzīst, ka neprot Latvijas himnu, manī rada antipātismu un riebumu pret narkotikām, un vispār es tur neko vairs nevaru darīt. Ļausimies patīkamajam debesu klusumam... 

  Neveiklais salūts atsākās ar minūtes pauzi un izbrīnu. Normunds tramīgi aizdedzināja psihodēlisko svecīti un klusi lādējot godāja Albertu. Albertu Markovski un eksistenciālismu. Par šī mīklainā notikuma apstākļiem masu mēdiji turpina klusēt...

   

   

  
  
• 0 commentsLeave a comment

• 11/21/05 07:18 pm
• Esmu nolēmis iepazīties ar postmodernisma literatūru, sākšu ar Dona Dellilo "Trokšņi".
  
• 2 commentsLeave a comment