October 14th, 2005

• 10/14/05 02:34 pm
• Psihiatriskā slimnīcā ar visu esmu nodrošināts. Pilienu process sistēmātiski tek vēnā. Trīsvietīgā palāta, gultas atrodas stūrī, klusu skan radio un izlietnē tek silts ūdens. Sākumā es raugos balti dzeltanajos griestos, domās apmeklējot toaleti un pamanu, ka gribu čurāt, pēc tam pievēršos blakus guļošajam Molko un Duglasam.
  - "Dzīve tomēr ir nolādēta mauka!" Molko saglabājot narkotisko smīnu ierunājās, tad viņš nožavājās un uztin kāsīti. "Man šeit ir jānīkst, tikai tāpēc, ka tavs slimais prāts te taisa fikciju!"
  - "Tu domā kādam tas piš?" es paņemu saujiņā dzērvenes pūdercukurā un ieberu rīkles dobumā. Skābi saviebju seju un pasmaidu.
  - "Koelju arī izmantoja psihiatrisko slimnīcu. Viņš saprata, ka tas ir labākais veids kā paņirgāties par dumjo Veroniku. Tu tagad ņirgājies par mani." Molko argumentē. Es apklustu. Sajūtis, ka Duglas zem segas netraucēti cenšas masturbēt, es izmantju spēka paņēmienu. Duglas izlien un sāk neizturami īdēt.
  - "Man šeit nav jāatrodas, es gribu atpakaļ pie zirgiem, pie rituāliem, bļe, pie melnās maģijas un geju karoga."
  - "Muti, pediņ, šis ir mans sapnis, manas halucinācijas, mans stāsts. Tu šeit esi tikai tāpēc, lai atdziedātu to dziesmu par nakts laiku!" Es bļauju un metu Duglasam Pīrsam ar atlikušo sauju dzērveņu. Netīšām aptašķu Braena balto naktskreklu. Braens rāda vidējo pirkstu un cenšas iesspļaut man sejā, trāpa. Es agresījā izraujos laukā no gultas, situ Duglasam pa seju, situ, situ un jūtu, ka esmu salauzis roku, bļeģ, vairs nevaru parakstīt.
  
• 5 commentsLeave a comment