August 23rd, 2005

• ...atrasta un atgremota papīra strēmele no senas atmiņu klades...
• 8/23/05 11:55 pm
•          Sērkociņš negaidīti  aizdegās, nokrita un vientuļi izkūp naksnīgā klusumā. Tumšās stikla lauskas uz dzelzceļa sliedēm iemirdzas. Visapkārt ir tik tumšs, drūms, nomākti garlaicīgs tukšums, aiz muguras paliek laternām  izgaismots stacijas laukums, kurā draudīgi svešinieki prasa uguni. Te ir tikai sliedes, dūmi, sausi zari un es …Piedzīvojums var sākties un beigties vienlaicīgi, un viss notikums būs dabiska pārvērtība.
           Vai mana apzinātā centība  sekojot līdzi  sliežu pavedienam ir pareizais risinājums? Dziļi sirdī esmu iemājojis dzīves slinkumu, tas ir pārņēmis mani savā varā, un es nepretojos, klusēju un raugos melnās, necaurredzamās koku lapotnēs un izbaudu nakti. Samierināšanās ir kaitinošākā cilvēka īpašība. Vēl ļaunāka par slinkumu. Taču  patiesībā viss ir daudz sarežģītāks nekā sākumā šķiet,
            Bieži vien bailes sagrauž manu apziņu.  Blakus banāls puika dziļdomīgi rotaļājas ar vārdiem, un atkal, jau atkal tiek iekarota klātesošo uzmanība, tas esmu es. Viss norisinās manā acu priekšā. Stunda aizrit,es  slepus raugos un pasmaidu, visi pārvēršas manā acu priekšā.
            Debesis ir apmākušās, zvaigznes nespīd, un  līņā lietus. Es  aizdedzinu sērkociņu, tad sveci un baudu mieru, jautājumi ir vairāk nekā atbildes,  dažādības vairāk nekā pastāvības, un iespējas mainīt notiekošo nevar eksistēt bez uzņēmības. Un tad es sapratu, ka dzīve ir kā dāvana, kurā es esmu pārklāts ar to spīdīgo foliju, ar to pašu, kurā vēlāk ietīnu uzrakstītos vārdus un pasniedzu čaukstošā konfekšu papīrā!  Jāpasmaida, bet tas taču ir tik vienkārši!  Uzrakstīt visskaistākos melus un blēņas! Pārklāt tumšās debesis ar rozā salūtu,  pārņemt cilvēka ķermeni ar aizrautību un izgaistoši pieskarties lasītājam. Uzdāvināt sajūtas…
  Vārdi un klusums, tad pārdomas...uzrakstītais var manīt tik daudz...
  
  
  
• 2 commentsLeave a comment