August 22nd, 2005

• 8/22/05 10:06 pm
•         Rīga, Maskavas 181. Divstāvu koka māja ar uzrakstu "Lēti apģērbi", blakus piemīlīga aptieka.  Otrajā stāvā dzīvo precēta sieviete - Lāsma, triju bērnu māte, aptiekas īpašniece, izbijusi manas kādreizējās skolas māsiņa. Esam labi draugi. Nokļūstu ar 7.tramvaju, ir  diezgan agrs sestdienas rīts. Nedaudz pāri desmitiem. Sen nēsam tikušies. Gandrīz gadu. Dažkārt esam apmainanījušies ar telefoniskiem sveicieniem, nekas nopietns.  Un te, nu, es esmu - mazliet samiegojies, nedaudz saburzīts, bet kopumā nesliktā stāvoklī.  Lāsma izskatās labāk. Smaida un piedāvājas pagatavot tasi vērmeļu tējas, es neatsaku. Vienmēr cienu un augsti vērtēju cilvēku viesmīlību. Ūdens lēni vārās, mēs netraucēti runājam niekus, atstāstām pēdējos notikumus, dzīves likstas,  brīnamies par to kā katrs esam mainījušies un  ļaujamies  atkalredzēšanās mirklim. Pēc vērmeļu tējas savstarpējais dialogs ir kļuvis daudz brīvākas, nepiespiestākas un gaisīgāks.
           Jūtu, ka ir pienācis laiks aizskart tik ļoti samilzušo jautājumu, kas mani nomoka un kādēļ esmu ieradies. Sāku ar to, kā  apmēram trīs mēnešu  cenšos pētīt savus sapņus,  pierakstu spilgtākos notikumus, arvien biežāk  izbaudu kaut ko līdzīgu  astrālajam ceļojumam, sapņojot    ietekmēju zemapziņu. Jau skolas laikā es zināju, ka Lāsma pastiprināti interesējas par atrsoloģiju un ceļojumiem ārpus telpas un laika. Izstāstu par to, ko līdz šim esmu darījis -  kā pirms gulētiešanas trenēju apziņu, pareizi virzu domas, kā katru rītu cenšos atsaukt atmiņā visu sapņos piedzīvoto, kā pastiprināti  pievēršos Ci-gun praktiskām nodarbībām, pilnībā atsakos no alkohola, seksa, masturbēšanas un  agresīvas mūzikas  ļaundabīgās iedarbības uz sapņiem.  Lāsma saprotoši māj ar galvu un pēc viņas izbrīna pilnā acu skatiena, es sāku noprast, ka  esmu pat nedaudz gudrāks par viņu, beidzot kļuvis tāds skaists un iegūstams un vispār liels malacis, nē, tad es paskatos vēlreiz un apjaušu, ka viss ir pavisam otrādi. Esmu niecība.
  -Filip! viņa klusi iesāk, bet kapēc, kāpēc tev tas viss šobrīd ir vajadzīgs? Kādēļ tu vienmēr centies atstāt tik priekšzīmīgu iespaidu, zvani, tagad brutāli pavedini mani, tad  tu atstāsi mani gribošu un apmierināts aiziesi. Vienkārši pasaki, vai es tev patīku kā sieviete. Tu taču neesi gejs? Protams, es biju pilnīgi uz dirsas, visa mana iekšējā homofīliski pasīvā būtība vienkārši kliedza. Pirmkārt, es apjautu, ka esmu nokļuvis tik nepieklājīgi sastomītā situācijā. Otrkārt, ka man pašam negribot, ir izteikts piedāvājums. Treškārt, ka visu laiku es it kā mazliet meloju, lai piešķirtu mistiku manis sacītajam. Iespējams pie vainas bija trīs  Rudex kapsulas, kas paredzētas manam slimajam kuņģim, es nejauši nodomāju. Klusums. Es sakopoju visu savus spēkus, cenšos  izlikties pavisam mierīgs. Protams, jums lasot liksies, viss gaužām vienkārši. Pārguli vai pasaki, nē! Man derēja tikai otrais variants, turklāt es apjautu, ka izvēles brīdis ir, atvainojos, tīrā prāta pišana. + vēl mani sāka vajāt paranoja, ka tējai kaut kas varētu būt piejaukts, un es vemšu. Un tad es ļāvos. Nē, ne jau vēmu. Improvizēju, stāstīju, ka skolas laikā  tiku seksuāli izmantots, ka toreiz, tas nebiju es, ar asarām acīs zvērēju, ka cienu viņu kā sievieti, bet mīlu tikai kā māsu, ka neesmu gejs, tikai labi rakstu dzeju, ka mani patiešām interesē sapņi un astroloģija. Un tad viņa patieca, ka esmu Cūka! Jā, tieši tā viņa patieca histēriskā un naidpilnā izteiksmē. Kā izlutināts bērns, kuram vecāki nenopērk cukurvati cirkā viņa teica: "Tu, Pistais Pidaras! Es tevi ienīstu! Vācies prom!" Sapratu, ka paliekot šeit vēl dažas minūtes  dabūšu lidojošu  tējas tasīti sev par piemiņu. Vēlāk dzirdēju, ka Lāsmai ir problēmas ar alkoholu. Par godu viņai es sacerēju dziesmu par Pisto Pidarasu! 
                                       
  
  
• 4 commentsLeave a comment