Noteikti katram ir kāds temats vai lietiņa, kuru aizskarot rodas pārspīlēts satraukums un panika. Parasti šādās situācijās var veidoties  nesankcionēta rīcība (bieži psihozes formā) un letālā gadījumā pašaizsardzības nolūkos var tikt pielietots spēks (ceļš uz noziegumu un nāvi).

Piemēram, man ir draugs, kuram ļoti nepatīk salīdzinājumi. Varbūt tas ir tāpēc, ka pišos arī ar viņa brāli, varbūt tas ir tāpēc, ka neesmu godkārīga būtne, jebkurā gadījumā viņš aizdegas ik reizi, kad seksa laikā pasaku kaut ko līdzīgu: “tev ir tik līdzīgs pimpis,” vai arī, “tu pisies līdzīgi!”. Šādos brīžos viņš man iesit ar mačeti un kliedz: “Aizveries, kuce!” Protams, tas uzbudina, un esmu spiesta beigt. Arī man pašai ir lietas un temati, kas tracina. Jau vairākus gadus esmu pret visa veida komplimentiem, jo tie pazemo ne tikai mani, bet arī manus līdzcilvēkus. Kā sieviete varu teikt, ka iestājos par fizisku spēka pielietošanu mērenās devās. Varētu jau šķist, ka šobrīd nonāku nelielās pretrunās ar sevi. Taču tā nav. Ir vilki un lapsas.