Pārgalvīgi traucas domas, un prātā jaucas visas aizvadītās dienas, es sēžu, krēsla atzveltne apraso, un laikmeta skaņas guļ vārtrūmes mauriņā. Noturēju  pie rokas,  baidoties izkrist cauri raupjam sietam. Manai garšai ir jābūt bezgalīgai, tikai tagad netraucē...jo vakars velkas, es esmu klusumā uz  netīras palodze.  Pilsētas smiltis un tvana gāze smacē, es gribu meža gaisu, Tevi...ļoti, ļoti...mīlu!