Man bija septiņpadsmit. Es dziedāju korī. Un vasarā braucu uz Grieķiju. Katru nakti es dzēru alu. Naktīs laukā bija plus trīsdesmit. Dienās vairāk. Es turēju pie galvas aukstu kolu un gaidīju nakti. Blakus gulēja Aivars. Aivars bija labākais kora tenors un dzērājs arī. Viņš bija pāli dienu un nakti. Viņš man iemācīja dzert viskiju. Teacher's. Viņš to lēja. Es viebos. Un Aivars stāstīja, ka no viskija vēl neviens nav miris, stāstīja, ka viskijs nav šņabi, un, ka tas nav jādzer ātri, jo tas ir stiprs un lēns. Man patika viņa idejas. Tās bija gudra cilvēka idejas.

Trešdien braucu uz pastu pēc Fender ģitāras un domāju par Aivaru. Sēdēju transportā un domāju. Vai viņš vēl ir dzīvs? Un vai viņš vēl dzer? Noteikti! Es gribēju dzert. Prece pasūtās, nauda samaksājās, viss notiek, un tad ir jāgaida. Jāgaida piegāde. Jāgaida ilgs laiks. Tieši tas piš pasauli. Nav jābrauc uz Grieķiju. Var dzīvot kā Grieķijā. Dzert un gaidīt. Gaidīt un dzert. Vairākas nedēļas no vietas.