Uz Martas ielas ir ēdnīca „Dirižablis”. Es pats gan tur neesmu bijis, bet zinu, ka tā ir lēta ēdnīca. Citādāk tur tik bieži nesvinētu kāzas un 9.klases izlaidumus. Parasti tie ir krievi. Piektdienās ap diviem naktī es apsēžos uz palodzes, ieleju sev kādu glāzīti un skatos patīkamāko svinību daļu. Viesi ir piedzērušies. Viesi ir sastrīdējušies. Viesi iet kauties. Kaušanās notiek uz ielas. Zem maniem logiem. Dažreiz es uztinu cigarete, dažreiz es iedzeru un skatos tāpat. Visforšākais ir tas, ka mani neviens neievēro, es sēžu uz savas otrā stāva palodzes un mierīgi malkoju savu dzērienu. Lai pašam būtu interesantāk, es  klusībā uzlieku likmi, kurš vinnēs, kurš zaudēs, kurš mirs, kurš dzīvos, kurš tiks piekauts, kuru savāks sētnieks. Es atceros reiz bija gadījums, kad vīrietis vīrietim nokoda pirkstu, un policija kļūdas pēc atbrauca savākt sievietes. Es smējos, un man ātri beidzās alkohols.  Ar devītās klases absolventiem ir vēl brutālāk, reiz kāds  zēns savam klasesbiedram ar nazi grasījās pārgriezt rīkli, bet pēc maniem sajūsmas kliedzieniem: „Griez, to mauku, krievu, griez!”  pasākums tika atcelts. Tas notika tikai tāpēc, ka manā virzienā lidojošā pudele izsita trešā stāva kaimiņa logu, un mans kaimiņš, būdams sakarīgs krievs, sadeva tiem mazajiem pidariem pizdi.