Es riskēju un rakstu, rakstu un riskēju.  Viss rakstītais izklausās labi tikai tāpēc, ka es riskēju. Tie, kas neriskē, izgāžas baidoties no neveiksmes, viņi mācās, izmācās, pierod un beigās tāpat mirst. Visi mirst. Un ne jau nāve ir briesmīga. Nē. Tas, kā cilvēki dzīvo, ir briesmīgi, viņi neciena savu dzīvi, viņi nicina un nievā savu dzīvi. Stulbie muļķi pārāk daudz pišās,  veltot savu dzīvi naudai. Pat atpūta ir nogurdinoša, pat izklaide ir darbs. Viņu galvas ir pilnas ar vati, viņi negrib domāt, tāpēc viņi ļauj domāt savā vietā citiem. Viņi dzīvo kā cilvēki un sāpina, žēlo sevi par to, ka ir tādi paši cilvēki kā citi. Atskaņojiet viņiem skaistāko gadsimta dziesmu, un viņi to nedzirdēs.