Bija jau vakars, kad 8 cilvēki no Latvijas beidza dzert pie lielā Parīzes torņa. Aiz tukšām vīna, šņabja, un nezināma daudzums alus skārdenēm tika aizskalotas sarunas par  seksu, nevainību, mīlestību un asiņaino neuzticības grēku. Sarkanā māja uz četriem riteņiem mūs sauca ceļā. Tad mēs braucam. Tad mūs apstādina policija. Un tad mēs tiekam ievietoti atskurbtuvē. Nē, es sajaucu, sākumā policists uzdod mums jautājumus.

- „Lūdzu, uzrādiet vadītāja apliecību!” Viņš saka.

 Un Rinalds, kurš nemaz nav dzēris, jo ir pie stūres, jo viņš ir devītais, sāk skaidrot, ka viņam nemaz nav tiesības, precīzāk viņam tās ir, taču viņš tās ir neveikli pazaudējis festivālā pukkelpop. „I’m sorry, I’m sorry” viņš sauc vīrišķi spēcīgā intonācijā.

- „Vai jūs zināt, ka Francijā ir aizliegts braukt bez vadītāja apliecības!” Policists kļūst mazliet dusmīgs.

- „Nē, es to nezināju, mēs esam no Latvijas, tur drīkst!” Rinalds  veikli un pārliecinoši attrauc.

- „Vai kādam šeit ir tiesības?” turpina policists.

- „Jā!” skan atbilde. Un diskusijā iesaistās pievilcīgā meitene Līga. Viņai ir tiesības, taču viņa ir starp tiem 8 laimīgajiem, kas dzēra daudz alkohola. Līga tiek piesēdināta pie stūres, mēs visi tiekam norīkoti piesprādzēties, un mums ir jāturpina ceļš. Līga iedarbina mašīnu. Un es sāku izdomāt  patīkamās ainiņas par franču atskurbtuvēm vai varbūt cietumiem. Tas būs forši, es domāju. Līga pabrauc 20 metrus, un viņai noslāpst mašīna. Tad brauc policija ar iedegtām bākugunīm. „Ir sūdi, bļeģ!” visi kliedz.  Tad policisti mūs apdzen un pārbraucot sarkano gaismu pazūd. Mūsu mašīna atkārtoti tiek iedarbināta, un mēs lēni braucam uz priekšu,  atraduši pirmo stāvvietu mēs ejam gulēt. No rīta tiek secināts, ka mašīna veiksmīgi  stāv uz gājēju pārejas. Priekā, Parīze!