I'm full of love tonight.
Man prasa, kā es varu gribēt un kā es īstenotu atvērtās attiecības, ja esmu tik greizsirdīga?
Pirmkārt, es nezinu, vai es tiešām gribu. Es gribu (nopietnas) attiecības. Un es domāju, tas ir neiespējami būt ar un gribēt tikai vienu cilvēku (ilgstošā laika posmā). Ja esmu ar kādu kopā, vai tas nozīmē, ka nekad nevarētu lūkoties uz kādu citu romantiski? Vai citādāk? Nezinu, kāpēc tas nozīmē, ka pēkšņi būtu imūna pret citiem cilvēkiem, vai ka man par to būtu jājūtas slikti.
Es nezinu. Un tam taču nav sakara ar greizsirdību? Vai ir? Greizsirdība ir tikai emocija.
Es negribētu savam partnerim (ar abu dzimumu nozīmi) uzlikt kaut kādas ekspektācijas par to, ka viņiem ir jābūt "pilnīgiem" priekš manis. Tajā pašā laikā tas nav jāuztver personīgi, ka es nevaru nodrošināt partnera visas vēlmes. Tas ir tāpat kā ar vienkāršiem draugiem. Dažas intereses tevi vieno ar vienu, dažas ar citu. Tas nemaina viena vai otra vērtību un neizslēdz ne vienu, ne otru kā draugu. Kāpēc tā nevar būt ar romantiskajiem partneriem? Vai jebkura cita veida partneriem.
Jā, es esmu greizsirdīga, bet tādai emocijai var tikt cauri, atceroties augstāk minēto un pārbaudot, vai tā nav kāda paša nedrošība/komplekss, kas lien uz āru. Un tikpat svarīgi ir novērtēt to, kas tev jau ir, nevis kā tev nav. Priecāties par to, ka otrs ir priecīgs.

Visu dienu par to domāju. Un vēl domāju, ka, iespējams, tikpat labi varētu būt apmierināta monogāmās attiecībās.

Kā viens no visvairāk simpatizējošajiem atvērto attiecību "modeļiem" ir tāds, ka man ir vienas 'primārās' attiecības, bet citas ir sekundāras (teiksim tā). Ja godīgi, liekas, ka es par ko tādu jau gadiem domāju, kad sapratu, ka neesmu un diez vai jebkad būšu 'pietiekama' (ne negatīvā nozīmē) otram cilvēkam. Sākotnēji tāda apziņa mani sapisa, tagad tas liekas loģiski.
Man ir daudz un visādas problēmas, no kurām viena ir tāda, ka esmu privātīpašnieciska. Tāda īpašība ir toksiska savstarpējās attiecībās. Un tādai lietiņai noteikti var atrast gaziljons iemeslus apakšā, bet atvērtās attiecības tādā ziņā ir labs veids, kā to mainīt - palaižot kaut ko vaļā.
Un galu galā, pieņemot, ka, iespējams, ar kādu varētu izšķirties, ja attiecības tiek atvērtas, vai tad tas nav labi to noskaidrot ātrāk kā vēlāk? Ja tu palaid kādu vaļā un viņi neatgriežas, tās attiecības ātrāk vai vēlāk būtu pārtrūkušas tāpat.

Ai, tā jau ir par visu un visiem. Nekas jau tev nevar piederēt. Īpaši jau cilvēki, viņu laiks, rūpes, mīlestība un tā tālāk. Es nezinu, kaut kā grūti pie tā bija nonākt.
Heh