Nozagtās · sarunas

Pagāšnakt sapņoju, ka atbraucu no k-kurienes, ceļā uz eksāmenu, nokavēju autobusu, nokavēju eksāmenu, saprotu, ka tāpat nenolikšu, jo neesmu neko mācījusies - tāda vieglprātīga attieksme pašai pret sevi un autoosta tik liela - pa eskalatoriem augšā un lejā un tad universitāte tik milzīga - stiklota un pa kāpnēm augšup, lejup, bet auditoriju atrast neizdevās :D pamodos plkst.10:08, sapratu, ka 2 lekcijas ir nogulētas un ir pēdējais laiks celties, lai tiešām nenokavētu eksāmenu=kontroldarbu, kas bija pārsteidzoši viegls, zināju gandrīz visu, un, ko nezināju, to pajautāju k/biedrenei. Rīt vēl viens priekšā, taču tas būs vnk, varēs izmantot pierakstus. Vēl pēdējais referāts jāpiebeidz, šo es tiešām nespēju, mani pilnīgi nesaista. Eh.. jāsaņemās.

Vēl sapnī ed man skaidroja kaut ko, saistībā ar skolu un apķēra mani un turpināja skaidrot, pamodos ar tādu dīvainu sajūtu. Pieķēru sevi pie domas, ka nespēju viņam ilgstoši skatīties acīs, man sametas tāds kā kauns, nepārliecinātība par sevi, ak, jā, un vēl, kad es ar viņu runāju - man pazūd pilnīgi viss apkārt - tā kā rāda filmās. Ak, es stulbā, bet tās sajūtas es nespēju no sevis izmest, racionāli viss ir skaidrs, taču I'm messed with my emotions. Brīžiem nevar saprast, vai ir labi, ka sanāk visas savas sajūtas racionalizēt.


Noskatījos kaut kādu filmu par II Pas.karu, mazliet nereāla, saraustīta, taču bez they lived happily ever after.