| 1:04p |
Koncentrējoties uz prioritātēm
Ziniet, ar ko es nodarbojos šajā lieliskajā svētdienas rītā? Lasu Luksemburgas Ceļu satiksmes noteikumu kodeksu. Proti, pirms pusotra gada man pietika neprāta S.O. apsolīt, ka, ja mums ieradīsies bērniņš, es iegūšu autovadītāja tiesības, lai minēto bērniņu varētu izvadāt uz daiļslidošanu/hokeju un mūzikas skolu un tādējādi vēlāk šis pats bērniņš varētu iekļūt tai Skotijas labākajā privātskolā, kurā viņš/viņa varētu mācīties, ja mēs, ēdot griķus un rīsus, sakrāsim ceturtdaļmiljonu. Nu jau vairs neko, kas apsolīts, apsolīts.
Visiem zināms, ka es mašīnas atšķiru tikai pēc krāsas un arī tad ne pārāk. Tā pirms pāris gadiem, apceļojot Kornvolas un Devonas high tea vietas, Ēdenes projektu un Šerloka Holmsa tīreļus, mans vadātājs piestāja pie veco laiku paper shop, lai nopirku svētdienas avīzi. Es ievērtēju veikalu, iznācu no tā, pagriezos pa labi un kāpu iekšā mūsu zilajā mašīnā, vienlaikus brīnoties, kas gan šajā pasaules nostūrī varētu mani saukt vārdā, ja vienīgā persona, kas mani pazīst, jau sēž auto pie stūres. Izrādījās, ka mans paziņa mēgina mani sasaukt, lai norādītu, ka: "That is not our car!". Un ka viņi visi atstāj auto durvis vaļā, un ka šītais autiņš ir pavisam citas markas un pavisam atšķirīgā zilā krāsā.
Mans otrs Apvienotās Karalistes auto stāsts ir visai tipisks - senajā 1997. gadā, kad pirmo reizi ierados šajā valstī un ar autobusu devos uz *the other place*, vienā brīdi aptvēru, ka autobuss brauc bez vadītāja. Šādos pat apstākļos viena mana kolēge ir pārbijusies, redzot, ka priekšā braucošajā automašīnā vadītāja sēdeklī brauc buldogs, bet cita tādā redzējusi augļu grozu. |