| 3:00p |
Tā kā SO skrienot nemitīgi runā un tad man arī gribas runāt, un tad es aizelšos, kādu brīdi meklēju citu skriešanas kompāniju. Vakar atcerējos, ka man gandrīz kaimiņos dzīvo kolēģe, uzjautāju... izrādās, ka viņa jau sen "nevar saņemties" sākt skriet. Noskrējām 2,4 km vakarvakarā. Daudz skaistu (un stāvu) kalnu. Laikam bija nedaudz par aukstu, esmu noķērusi "slight chill". Bet mēģināsim šovakar arī.
SO savos neizsmeļamajamos krājumos atrada soļu skaitītāju. Tāds interesants daikts. Ik pēc 1000 soļiem angļu valodā ar japāņu akcentu paziņo, ka paveikti tikuntik soļi, tādsuntāds attālums un sadedzinātas tikuntik kalorijas. Tad nu šorīt noskaidroju, ka no mājām līdz darba kabinetam ir aptuveni 700m.
Mans liktenis ir rosīties un rosināt citus. Mīnuss - man neviens nekad neko nepasniedz gatavu, man vienmēr pašai nākas meklēt informāciju, domāt par labākajiem risinājumiem un pārliecināt pārējos, ka to visu patiešām ir vērts uzsākt. Plusi - lielākajā daļā gadījumu viss izdodas un visi ir priecīgi, ka kaut kas ir pasākts. Vienīgais, ko es nožēloju, ir tie gadījumi, kad man (senā jaunībā) pietrūka pārliecības, ka manas idejas ir īstenojamas, es pakļāvos vispārējam pesimistiskajam noskaņojumam un tābrīža plānus nerealizēju. Tās reizes atceroties - nu, bija tas viss toreiz reāli.
No vienas puses, racionāli domājot - kāpēc man rodas idejas, un tad gribas pārliecāt citus, ka tās ir īstenošanas vērtas, tad es cīnos ar to īstenošanu, un beigās visi lepojas ar "mūsu visu kopīgi paveikto"? Racionālāk (un bieži - ātrāk) taču būtu to visu darīt pašai, nevajadzētu visādus kompromisus, nevajadzētu savas idejas grozīt, un, veiksmes gadījumā visi lauri arī būtu manējie? No otras puses - dalīta bēda (un risks) ir pusbēda, viena galva - gudra, divas - gudrākas, turklāt man parasti ir lieliska, attiecīgajai idejai visatbilstošākā komanda, un ar katru jauno ideju pārējos pārliecināt ir vieglāk. Turklāt tādi laika periodi atdala graudus no pelavām, un pēc tam ir TĀDA pleca sajūta.
Neko darīt - ar mazvērtības sajūtu un man raksturīgo sajūtu, ka visi pārējie ir par mani gudrāki, laikam ir jācīnās. |