Anne's Journal

Always do what you are afraid to do. Dzīva taisnība.

Nedēļa pagājusi zem ciemošanās zīmes. Lietainos rītos nav nekā burvīgāka par SO neizturamās austriešu kolēģes franču drauga sastapšanu, ļaujot viņam 15 minūšu garumā padalīties pārdomās par to, cik viņam grūti. Pa to laiku mans SO brauc uz darbu kopā ar šo savu austriešu kolēģi, kura viņam stāsta, cik ļoti viņas draugam paveicies ar viņu. Dzīve ir savdabīga. Kopš esmu atgriezusies pie savas dabīgi brīnās matu krāsas, nespēju vien atkauties no rietumu vīriešiem, kuriem liekas, ka es būšu īstā, kas uzklausīs visas viņu problēmas, kas ir saistītas ar viņu nespēju emocionāli atklāties.

Ļoti izbaudīju bērnības draudzenes viesošanos. Bija sirsnīgi, klusināti un jauki. Man liekas, draugi mums palīdz atcerēties kādu noteiktu mūsu dzīves periodu, jo viņi ir tā liecinieki.

Četras dienas, lai mācītos franču valodu. Mani kursi Parīzē vēl arvien nav galīgi apstiprināti, taču gan jau, ka oktobrī varēšu trīs nedēļas klišejiski skumt Parīzes ielu kafejnīcās, raugoties uz garamgājējiem. Nu, vismaz tajā laikā, kad man nebūs briesmīgi jāzubrī darbības vārdu konjugācijas un gramatikas izņēmumi.

Gribas skaistu, klusinātu rudeni, bet tam vajadzīga vismaz Kembridža ar tās saulainajiem dārziem.

Current Mood: thankful