| 5:55p |
Lūk, iedomājos...
Palasīsim franču dzeju, vai kādus klasiskus lasāmgabalus. Un tādos liriskākos gabalos apdzied meitenes, kuras vienas sēž kafejnīcās (iet pa ielu, skatās pa logu, nāk pretī utml) un izskatās skumjas. Un neviens uz viņām nerej un stulbi nejautā - "Ko bēdājies? Beidz, dzīve īsa, vajag priecāties, nav ko skumt, raudāt nav labi, bojā skaistumu, skrien, ķer, grāb, smejies, ķiķini, dziedi".
Un kur lai cilvēks patveras un pāris dienas paskumst (nu tā, iekšējam līdzsvaram)?
Vēl sapratu, ka par spīti pēdējās nedēļas vētrai (ūdensglāzē), varbūt ir labi tieši tā, kā ir. Viss notiek uz labu. Un drīz jau atkal varēs kāpt kalna galā gavilēt. Tik pirms tam jāizskumst tas, kas varēja notikt, bet nenotika. |