| 5:00p |
Ļoti cenšos būt elastīga prātā, sajūtās, lēmumos un darbībās.
Bet no kura gan to var prasīt, ja
1) pēkšņi uz galvas uzkrīt teju vai sapņu darbs;
2) kas diemžēl nozīmē kārtējo pārcelšanos uz citu (kaut kaimiņu) valsti;
3) pārcelšanās notiek ceturto reizi četru gadu laikā;
4) otra puse paliek šeit?
un
1) autoskola trešajā valstī (LV) kārtējo reizi nesavāc nedēļas nogales grupu un atliek kursu sākumu;
un
1) otra puse ir sajūsmā par gaidāmo braucienu uz LV un iegādā dāvanas vecākiem;
2) bet vecāki paziņo, ka otru pusi, kas nav diženās latvju nācijas pārstāvis, redzēt negrib?
Kas cits atliek, kā paraudāt um pažēlot sevi, bet tad
1) piekrist sapņu darbam;
2) mobilizēt otru pusi darba meklējumiem kaimiņvalstī;
un
1) piedraudēt saprātīgākajiem no vecākiem;
2) pateikt nesaprātīgākajam no vecākiem, ka galu galā nevajaga arī un
3) brīdināt otru pusi, ka nesaprātīgākais no vecākiem ir..er...nesaprātīgs;
un
1) atrast autoskolu, kas pasniedz valodās bez nevalodām;
2) nomainīt lidmašīnas biļetes, lai LV pavadāmā laika ietvaros varētu atgriezties un samīļot otru pusi.
Var jau būt, ka kādam tādas problēmas nešķistu problēmas, bet man pagājušajā nedēļā šķita, ka es beidzot esmu tā glīti sakārtojusi savu dzīvi un varētu kādu gadu ļauties. Re, rezultāts - šķietamās drošības un pastāvīguma kāršu namiņš pagalam, ka nemetas. |