Linda lido

laukā no acīm, ārā no sirds? es vēljoprojām visus, visus viņus mīlu, citu vairāk citu mazāk, bet mīlu un mīlestība jau nepazūd, bet tagad, tagad sanāk tik sāpīgs un sarežģīts viss, ka pēkšņā sajūta un domas, kuras pašas, bez manas ziņas, paglābušās no sāpēm diezgan vienaldzīgi veidotā ideoloģijā, ir tāda kā atpūta no ļoti ilgā laika, kad man par daudz nebij vienalga. un nu es esmu viena no tiem, kas ik pa brīdim var pasmaidīt un pateikt- cik mums laba dzīve, ne? kāpēc es vairāk neuztraucos un nedomāju par to, ko man vieni no vistuvākajiem cilvēkiem dara? vai tādēļ jo nesaprotu, vai vaina ir tajā, ka tie iespējams nekad nav bijuši tuvi? es gribu atzīmēt, jā, šis ir viens no tiem brīnišķi vieglajiem laikiem, kad droši saku- viss kārtībā! šis ir laiks, kad mani nespēj satracināt vēstis par to, kā tu ar Mildu, vai vēstis, ka neesmu vairāk pie jums gaidīta. ak, bezrūpība un nepārspīlētā vienaldzība! ak, mīļie un netikmīļie mani, es neaizmirstu cilvēkus un to, ko viņi liek man just, bet tagad es atstumju jūs, atputīsimies, varbūt tomēr kādreiz būs kā agrāk, varbūt labāk vai sliktāk. es jums apsolu, ka jau tagad mums pieder vairāk nekā uzdrošinas prasīt, milzumdaudz jaukāko atmiņu un milzumdaudz visjaukāko personību, kuras tikai mums visiem tik lieliski sadarbojoties ir veidojušās un pilnveidojušās. un tagad pēkšņi ir vieglāk, jo zinu- nekad nebūšu viena. jāmeklē.

par citu
pretstati pievelkas, dzīvesprieks un vēlme sevi parādīt kā nomāktu un nesaprastu. cik neizskaidrojama ķīmija. ķīmija nu ir arī manā galvā un tas ir tik aizraujoši. aizraujoši ir vērot kā veidojas visdažādākās attiecības. cik labi ir tagad, kad kāda jauna vietiņa manās domās ir atlicināta kādam jaunam cilvēkam. es nevaru neko komentēt, tikai tā interesanti, sen nebijuši. es domāju, es tiešām domāju, ka šobrīd man nav ko zaudēt, es varu mēģināt un cīnīties un darīt visu, lai aizpildītu pēc iespējas vairāk tukšumu, kas manī sēž. sajūtas. nejau tu bet sajūtas un konekšins, he.