Linda lido

ik pa laikam vienkārši pienāk brīdis, kad jāapņemas sākt visu no sākuma, sākt jaunu dzīvi. tas noteikti ir kaut kā izskaidrojams ar nerimstošo vēlmi būt laimīgam un mīlētam, bet kāpēc liekas, ka visa dzīve ir tikai tiekšanās pēc tā visa, nevis dabūšana. šodien sapratu kaut ko laikam jaunu par sevi. cik lielu gandarījumu un apmierinājumu spēj sniegt kāds paveikts darbs. brīdis, kad tu esi pārkāpis visiem saviem slinkumiem un bailēm un kaut ko paveicis, īss brīdis, kad tu esi īpašs, kad citi tev tic, tevi atbalsta un tu jau bezmaz vai sajūties derīgs pasaulei. zvaigznīšu brīži tādi. un pēc tam tu sēdi vilcienā un apmierināti smaidi kā runcis uz pavarda, jo tā sajūta ir tik sasodīti patīkama un liekas, ka tu varētu paveikt visu. tie laikam ir tie saldie augļi no parunas par rūgto darbu. un protams mīlamie cilvēki, kas atbalsta un dod tādus spēkus, ka tiešām kalnus varētu gāzt. ir tiešām labi, ja ir kāds, kas tic, kas novēl veiksmi, kam nav vienalga.
un par spīti visam, es negribu neko apņemties diži, jo tā ir- jo vairāk apņemas, jo mazāk izdara. es vienkārši gribu dzīvot mazdrusciņ savādāk, mazdrusciņ laimīgāk un neļaut nevienam mani sabēdināt. kaut kā jārelaksējas un jāņem viss viegli, jābauda jaunība un jābeidz meklēt vīru. kkā vieglāk visu un būs super! svinam dzīvi un priecājamies!