|
Novembris 20., 2010
putnupr | 13:43 brīžiem man uznāk bailes, domājot par nākotni. domāju, kā spēšu pilnīgā vienatnē padzīvot, bet tad atkal nomierinos, jo iedomājos, ka tāpat varbūt drīz miršu. sadomājoties par iespējamo drīzo miršanu, uznāk bailes no nāves. tā vienas bailes transformējas citās bailēs. abas ir tik nepatīkamas. kaut kā ļoti destruktīvi, taču tik un tā nav nekā uz ko tiekties. kurp? nekur. mājas, darbs, brīvdienas. un tā visu mūžu.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |