|
Augusts 12., 2010
putnupr | 16:00 Man blakus sēž neglītākā veca sieviete,kādu jebkad esmu redzējus. Mazā galva ar kaklu veido krunkainu rungu,visu laiku slauka sviedrus,ož specifiski,bet acīmredzot kādam ir mīļā sieva un māte. Dodos uz Carnikavu,kur pārsēdīšos vilcienā. Debesis sāk mākoņoties,varbūt zvaigznes būs neredzamas,tad atliks vien dzīvot ar apziņu,ka viņas krīt arī tad,kad neredzam. Vēlēties gan neko nevēlēšos,jo tas,kas man vajadzīgs,tiek un tiks dots. Es varētu vien vēlēties būt mazāk egoistiska,bet to neviena zvaigzne neatnesīs. Un vispār kļūt mazliet labāka,tad arī laimīgāka būtu. Tagad jau arī nav slikti, re, dodos zvaigznēs. Par ko, lai raudu? Par to,ka mani nemīļo? Nekas.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |