|
|
|
Marts 11., 2010
17:02
iemīlēties gan vēl gribētos, nu tā, ka normāli - bez asarām. tā, lai viegli, un lai neviens nejustos lūdzējs. taču, raugoties obejktīvi, saprotu, ka visi mani vilcieni aizbraukuši, vienīgi iemīlēšasnās griba nav aizbraukusi.
ir diezgan pretīga tā sajūta, ka tevi negaida, lai neteiktu, ka tā sajūta ir nepanesama, bet es nesu.
|
17:15
vispār domāju, ka man vajadzētu konsultēties http://www.psih.lv/ vai tml., bet padomāju, ka man ir kauns uz tādiem kantoriem iet. kādreiz iegāju baznīcā, tad arī kļuva galvā kārtīgāk. ja jau pat miesu nevaru aizvest pie ārsta, kur nu vēl galvu.
iztēlojos, ka ieeju kabinetā un apsēžos. ko tālāk? neesmu radusi par savām nebūšanām runāt verbāli. sēdētu un klusētu? stulbi kaut kā. pat nezinu, ko īsti teiktu, jo man it kā viss ir labi. kad satiekos ar cilvēkiem, viņi nevar nemaz iedomāties, ka man galvā īsti labi nav, jo, kad satieku cilvēkus, es kļūstu priecīga. stulbi kaut kā.
|
19:28
ko es čīkstu
tikko piezvanīja bērnības draudzene, jo gribējusi parunāties
nebija zvanījusi kopš ziemsvētkiem, bet, re, atliek vien man iedomāties, ka man nav labi ar galvu, piezvana cilvēks, kam nudien nav labi ar galvu
norunājām 30 minūtes, pareizāk sakot, viņa runāja, bet es biju stabinģis
pirms mēneša dabūjusi beztermiņa invaliditātes grupu, un tagad ir grūti dzīvot, jo saprot, ka tas uz mūžu
man kļuva kauns, ka es čīkstu, jo esmu vesela
|
23:57
Cibas dieviņ, atsūti man onkuli - jūru!
|
|
|