pašbarotava.

5:25pm: man sāk patikt šī vasara. tik savādi gaiša sajūta, kad beidzot to var tā vienkārši un viegli pateikt un turklāt skaļi.
smaids. un vairāk pat neko negribas teikt.

11:52pm: pirms miega.
ligzdiņa tikko svaigi iztīrīta. aiz loga smaržo pēc liepām vai konkrētāk pēc manas liepas. izskatās, viņa patiešām zied vēlāk, jo ēnas pusē.
pa istabu lido pamodies naktstaurenis. izgāju šorīt no mājas, atstājot viņu aizmigušu, un, atgriežoties, viņš čučēja turpat. šajā karstumā!
svaigi klātās gultas drēbes aicinoši smaržo. šodien āda sakarsusi un staro jo īpaši. kā nu ne - nedēļas nogales sauli un jūru sasūkusies.
bet pa vidu visam šim dažnedažādas domas staigā pa galvu. piemēram, kādēļ mani tik ļoti tracina infantili cilvēki. vai tāpēc, ka pašai bailes par sevis piederību tādu pulciņam? nu, saskaņā ar to banālo patiesību, ka citos mūs visvairāk tracina tas, kas mūsos pašos...?
un vēl, piemēram, tās domas no vecās, sāpīgās sērijas... taču tās es esmu iemanījusies agresīvi apstādināt. pat mākslīgi. un tad ienāk prātā bailīga doma par to, kas būs, kad tās kaut kur iekšā paslēptā tvertnē sapilēs un tā pārpildīta sprāgs.
bet tad šīs domas dzenu prom, spiežot sevi domāt par jaukumjauko nedēļas nogali siltumā, maigumā, nedēļas nogali, kas garšo pēc smiltīm, tomātiem un sāļas ādas. vai arī uzjautrinoties par ceturtdienas lapsenes dzēlienu, kas sacēla varenu traci ar braukšanu uz slimnīcu un puslitra pretalerģijas šķīduma manā vēnā un vienlaikus - kas, šķiet, tur, zem ceļa iedzeļot, manī līdz ar savu indi ir ielaidusi vasaru. to pašu, kura man beidzot patīk.

jā, un vēl manai labākajai draudzenei ir piedzimis dēls. savādi (ņemot vērā kaudzīti smuko māsu bērnu), bet patiešām skaistākais bērns, kas redzēts. ar dziļām acīm, gudru seju un tumšiem, spīdīgiem matiem. skatījos šodien uz viņiem un domāju - ar pasauli viss ir kārtībā. tā vēljoprojām ir skaista. to vēljoprojām var mīlēt.