pašbarotava.

10:32am: pēcjāņu sindroms.
pēcjāņu diena atnākusi ar tīrāku galvu. ir patiešām apnicis ņemties. līdz riebumam. vairāk par visu. atskatos uz savām četrām brīvdienām. murgs. cik stundu ir būts nomodā un darīts kaut kas patiešām jēdzīgs? negribas pat uz šo jautājumu atbildēt. ir kaut kādas dusmas uz sevi par... nē, ne par savu bezspēcību. vienkārši neizlēmību. gļēvu, muļķīgu un nepamatotu. un tad nu šodien gribas ieņemt tādu ļoti racionālu un konstruktīvu pozu. tā sakot, beigt ākstīties.

3:40pm: bet
ja tā pavisam racionāli padomā, ir atlicis tāds sīkums kā noticēt. lūk, risinājums. kā sevi piespiest noticēt?

6:33pm: un
vēl dažas šodienas atziņas. ka pietiktu sev atzīties (ka patiesībā gribas, piemēram, uz funny games un nemaz negribas to, ko visu laiku domāju, ka gribas). un atzīt sakāvi (ka šis ir tikai spīts kaut ko pierādīt). un nokasīt lieko nost (to lielo daļu no tā, ko it kā gribas, bet patiesībā negribas). un tad jau varētu tikt pie būtības un tā zaļi padzīvot.

7:50pm: galva.
bet vispār galva sāp un pukst, negribas ne dzert, ne ēst, ne pīpēt, tikai gulēt. bet jāsaņemas, jābūt jaukai un pretimnākošai un jātipina ārā no mājas pakonsultēt jaunie reklāmas lauka iekarotāji pirms cīņas. varbūt es neesmu nemaz tik slikts cilvēks. man patiešām gribas, lai citiem / visiem ir labi. tikai kāpēc tik reti sanāk, nezinu.