pašbarotava.

9:35am: rīts.
tagad tā ātri, ātri jāstrādā un ir pat tā, ka gribas.
bet pirms tam ātri gribas uzrakstīt par putniņu bļaustīšanos kokā piecos no rīta un par parku ar sauli vēderā pretīm 11. tramvaja pieturai.

7:07pm: nogurums.
šodiena sanākusi lēnāka, miegaināka un bezjēdzīgāka kā gribēts.
vēl darbā. pēc pusstundas tikai kārtējā ideju izskatīšana.
aizvien intensīvāks galvā virpuļo un durstās jautājums, kā gribas dzīvot.
es nezinu, vai man gribas dzīvot, strādājot darbavietā, kur jācīnās par to, ka gribas pašai savu dzīvi plānot, nevis pakārtot grafikiem un citu darbadienu garumiem.
es nezinu, vai man gribas dzīvot, nezinot, kad būs nākamā reize, kad atkal kaut kur došos -
uz ārpusi, kas glabā tik daudz manu sapņu, uz vietām, kuras gribas redzēt, uz notikumiem, kurus gribas piedzīvot.
es nezinu, vai man gribas dzīvot, tā arī nepārbaudot, vai zabriskie point eksistē.
tik daudz šo "es nezinu". bezgalīgs saraksts, šķiet. nav spēka un uzmanības asuma pārbaudīt, vai tam kaut kādā brīdī pienāktu gals.

gribas mājās, pagulēt, pamosties, uzvārīt tēju, ieslēgt televizoru un noskatīties kādu nepretencioza, mīlīga, nepazīstama seriāla sēriju. un atkal aizmigt.
ah, bet tējkannas tak nav un televizora ne tik. labi, ka vismaz matracis piegādāts. tātad atliks vien izgulēties.
un, ja pamosties, tad tikai lai, pagalmā lūkojoties, uzsmēķētu.