pašbarotava.

11:35am: ?
pēkšņi kaut kur starp remonta apstākļu raisīto izmisumu un neizpratni, kā lai visu paspēj, arbuzova "mans nabaga marats" fragmentiem un no tiem izrietošajām skumjām, smaržīgajām lillijām no pagājušās trešdienas un no tām izrietošajām ilgām, depresīvo darbu un no tā izrietošā īgnuma, ir izniris tāds kā gaišums un dauzonīgums...?

vai tādēļ, ka
- pagājušonakt nevarēju aizmigt, jo neapturami nāca idejas;
- beidzot pasūtīta vanna un rīt tiks piegādāta;
- šovakar sarunāts vēl viens upuris - pa flīžu veikaliem vadātājs;
- pēc 30 minūtēm pusdienas ar visādā ziņā burvīgu un iedvesmojošu cilvēku un rīt sarunātas pusdienas ar vēl vienu tādu pašu cilvēku;
- rītvakar solās būt jauks vakars ar godāra "bande a part", siermaizēm un beļģu sidru;
- ...?

12:02pm: un vēl.
ja es te ierakstīšos, tad kādā brīdī gribētos pārstāt rakstīt gaudulīgus tekstus par to, ak vai cik slikti viss ir.
gribētos, lai mana rakstīšana ir kaut kas vairāk par terapiju, vairāk par mēģinājumu dabūt no sevis ārā to ieilgušo depresiju.
bet līdz tam laikam jāpagaida.
jāpagaida, lai ir labāk.

11:35pm: otrdienas vakara mazā laime.
cik maz šobrīd vajag laimei.

netīšām uziet veca cīņubiedra ierakstu un atklāt kaut ko, kas ir tik precīzi mans un tik precīzi īstajā laikā.
neparedzēti atrast flīzes, kas ir gaidījušas tieši mani starp kaudzēm nekam nederīgu un garlaicīgu māsu.

dzīve uzreiz šķiet skaistāka, vieglāka un nekaitīgāka un remonts - paceļams un pārdzīvojams lielums.

tik maz šobrīd vajag laimei.

tik maz, ka nogurums no šī mazumiņa, no negaidītās emociju intensitātes ir tik nepanesams, ka dzen miegā agrāk kā parasti.

arlabunakti, otrdiena.