| |
[May. 21st, 2005|06:16 am] |
Dažreiz liekas, ka viss ir tik ideāli, bet tad kaut kā tas viss mainās. Varbuut mainās situācija. Varbūt cilvēki. Laikam jau mainās viss un visi, un uz riņķi. Nekas nestāv uz vietas.
Bet tad ir tie mirkļi, kad pasaule apstājas un vairs neko negribas. Nekas nav vairs vajadzīgs un nekas nav vairs dzirdams.
Tagad sāp. Pati uzprasījos. Pati pateicu, lai būtu tieši tā, lai neko nemaina, lai netraucē un nemoka. Bet kā gribas būt pamocītai.
Tagad es moku sevi. Es cerēju, ka sapratīs, bet ne vella… Neko nesaprata, tikai piekrita. Akli. Vai tā būs vienmēr? Tā akli, jo es rūpu viņam. Viņš man nenodarītu pāri, bet darot tieši tā kā es saku, viņš mani moka vēl vairāk.
Es esmu slikts cilvēks. Es nesaku to, ko patiešām gribu. Es ļauju noprast. Bet bieži nesaprot. |
|
|
