| |
[May. 18th, 2005|03:46 pm] |
Asa sāpe lūpās. Tas nebiji tu.
Pēc sāpes krūtīs tik pazinu tevi. Cik mokošs tu esi, kad tik tālu no manis.
Saldsērīgi man kājas ūdenī mērcas un tad asinis.
Tik sārtas un savādi saldas.
Manas lūpas skartu asins kausu bez bailēm, jo sāpju kauss daudz sūrāks man liekas. Vien iedomas manas, ka nesāpēs, ka izturēšu bez problēmām es ciešanas, kas man būs uzliktas bez tevis.
Bet taa nav. Es neizturēšu. Un kritīšu. Jau tagad es jūtu, ka krītu. Un tas viss ir tevi dēļ.
Kaut gan, es pati to pieļāvu. Pati ļāvu sev nokrist no klints tavās rokas, un tagad es piederu tev.
Vismaz mana dvēsele tā gribētu… |
|
|
