purvainais

12/11/08 12:29 am
[R]ākstīšanas terapija darbojas. Kāds iekomentējis kaut ko pie mana neresnā makdonalda ieraksta, bet manī šis komentārs šobrīd neizraisa nekādas jūtas. Jo es zinu, ka es to komentāru ne lasīšu, ne dzēsīšu. Es peldēšu kā zāles stiebriņš Visuma intelekta okeānā, bet komentāri man slīdēs garām kā aisbergi.

Un jā, man patīk Staņislava Lema stāsti.

Iespējams, ka pienāks tāda diena, kad es ne tikai iespējošu komentārus, iespējams, ka es pat nepievērsīšu komentāriem vispār nekādu uzmanību, pat ja tos redzēšu.

Staņislavs Lems labi par tādu situāciju uzrakstīja vienā stāstā. Kur karavīri šāva nost cilvēkus, un karavīriem bija grūti to darīt, jo karavīri izjuta, ka ir līdzīgi cilvēkiem, ka kaut kas tos saista. Bet virsnieks bija pacēlies augstākā līmenī, viņš tos nošajumos neuzskatīja par cilvēkiem.

Ne jau tas, ka es gribētu kādu nošaut. Es vispār no šaujamieroča esmu šāvis vienreiz mūžā, kādas 7 vai 9 patronas izšāvu, dažas no tām trāpīja mērķī, bet dažas sniegā. Bet bija samērā vienalga.

Nu jā, tas komentārs manī jūtas izraisīja, ne komentārs, bet fakts, ka komentārs tur ir. Izgrūstīja manu mieru, padarīja mani stiprāku, bet nenogalināja.
Comments have been disabled for this post.