- 240., 241. lappuse
- 8/6/09 08:35 am
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 25 minūtes, 5488 baiti.
* * *
No tā laika sākot, proti, no 23. februara līdz 12. martam, «Nautils» veselas divpadsmit dienas brauca zem okeana virspuses ar simts jūdžu ātrumu divdesmit četrās stundās. Acīm redzot kapteinis Nemo gribēja realizēt savu zemūdens ceļojumu, un es nešaubījos, ka, apbraucis apkārt Horna ragam, atkal atgriezīsies Klusā okeana dienvidu ūdeņos.
Nedam Lendam tātad bij iemesls uztraukties. Šajās salu tukšajās jūrās viņam nebij nekādu izredžu uz bēgšanu. Nekādu izredžu pretoties kapteiņa Nemo lēmumam. Atlika tikai padoties, bet, ko nevarēja panākt ar varu vai viltu, es cerēju sasniegt, pārliecinādams kapteini. Vai kapteinis Nemo, pabeidzis šo braucienu, mūs neatbrīvos pret zvērestu nekad neizpaust viņa esamības noslēpumu? Pret goda vārdu, ko mēs, protams, turētu. Bet par šo delikato jautājumu bij jārunā ar kapteini. Vai es šo jautājumu pratīšu pareizi nostādīt? Vai kapteinis jau pašā sākumā man nepateica, ka, lai saglabātu savas eksistences noslēpumu, viņš mūs uz visiem laikiem paturēs uz «Nautila»? Vai manu četru mēnešu klusēšanu viņš nevarēja iztulkot kā atzīšanos, ka esmu mierā ar savu stāvokli? Ja es tagad sāktu runāt ar viņu par tādiem jautājumiem, vai tas nevarēja modināt aizdomas un tikai kaitēt mūsu kādreiz varbūt labvēlīgām izredzēm? Es apsvēru šos jautājumus un beigās pateicu to arī Konselam, bet tas bij tāpat neziņā kā es. Vispār, lai gan es nemēdzu padoties grūtsirdībai, tomēr sapratu, ka diendienā zuda izredzes nokļūt Eiropā, jo kapteinis Nemo brauca arvien tālāk uz Atlantijas okeana dienvidiem.
Deviņpadsmit dienās, par kurām es minēju jau iepriekš, nekas sevišķs mūsu ceļojumā negadījās. Kapteini es redzēju tikai reti. Viņš strādāja. Bibliotekā es bieži atradu atvērtas grāmatas, it īpaši dabas zinātniskas. Savā apcerējumā par zemūdens noslēpumiem es atradu uz lapu malām viņa piezīmes, kuras dažkārt nesaskanēja ar manu teoriju un atziņām. Bet kapteinis Nemo apmierinājās ar šīm piezīmēm un nestrīdējās ar mani. Dažreiz es dzirdēju viņa grūtsirdīgo spēli; tā bij dziļi izteiksmīga, bet viņš spēlēja tikai naktī, kad valdīja pilnīga tumsa un «Nautils» gulēja vientuļajā okeanā.
Šajā ceļojuma daļā dienās mēs pa lielākai daļai braucām tikai virs jūras līmeņa. Jūra bij pilnīgi klaja. Retumis daži buru kuģi, vezdami Indijai kravu, aizbrauca Labās Cerības raga virzienā. Kādu dienu mūs vajāja vaļu mednieku kuģis, kas, bez šaubām, bij noturējis mūs par milzīgu un visai vērtīgu vali. Bet kapteinis Nemo negribēja ļaut saviem brašajiem jūrniekiem velti tērēt pūles un laiku un tāpēc izbeidza šīs medības, nonirdams zem ūdens.
240
ūdens. Šis starpgadījums, likās, ļoti ieinteresēja Nedu Lendu. Man šķiet, es nemaldīšos, sacīdams, cik ļoti kanadietis nožēloja, ka šie zvejnieki ar savām harpunām nespēja caururbt mūsu metala vali.
Zivis, ko mēs ar Konselu šajā laikā novērojām, maz atšķīrās no cita platuma apvidos redzētām. Te galvenā kārtā var minēt tās briesmīgās skrimšļa zivis, kuras sadalās trijās sugās un ne mazāk kā trīsdesmit divās pasugās: svītrainās haizivis, pieci metri garas, plakanām galvām, platākām par rumpi, ieapaļām astes spurām un septiņām melnām gareniskām līdzteku svītrām pār muguru; tad pērļu haizivis pelnu pelēkā krāsā ar septiņiem žaunu caurumiem un vienu pašu spuru uz muguras gandrīz pašā ķermeņa vidū.
Redzējām arī tā sauktos jūras suņus, visrijīgākās jūras zivis.
Dienām ilgi mūs pavadīja elegantu un žirgtu delfinu bari. Peldēdami bariņos pa pieci seši, tie kā vilki laukā kopīgi vajā savu medījumu. Delfinu garums trīs metri, ķermenis augšpusē melns, apakšā sārts, sīkiem retiem punktiņiem izraibots.
Un beigās Konsels vēl paspēja klasificēt lielu daudzumu spārnoto zivju. Bij ārkārtīgi pievilcīgi novērot, kā delfini tās medīja, uzbrukdami ar apbrīnojamu noteiktību. Lai viņas lidoja kur lidodamas, lai lieca kādus lokus liekdamas pat virs «Nautila», no delfinu atplestās rīkles izvairīties tām neizdevās. Tās bij triglas — milanas spīdošām mutēm, naktī tās kā ugunīgas svītras paziba gaisā un tad, līdzīgi zvaigznēm, sabira melnajā ūdenī.
Līdz 13. martam mūsu ceļojums norisinājās šādos apstākļos. Šajā dienā «Nautils» nodarbojās ar jūras dziļuma izmērīšanu, kas mani sevišķi interesēja.
Mēs bijām nobraukuši aptuveni trīspadsmit tūkstoš ljē no ceļojuma sākuma Klusajā okeanā. Patlaban atradāmies starp 45° 37′ dienvidu platumu un 37° 53′ rietumu garumu. Te bij tas apvidus, kur «Herolda» kapteinis Denems ar četrpadsmit tūkstoš metru garu zondi nebij varējis aizsniegt dibenu. Tāpat tas nebij izdevies arī amerikaņu fregates «Kongress» leitnantam Parkeram ar piecpadsmit tūkstoš metru garu zondi.
Kapteinis Nemo bij nolēmis ar savu «Nautilu» nolaisties vislielākajā dziļumā, lai pārbaudītu visus šos mērījumus. Es sagatavojos pierakstīt šo mērījumu rezultatus. Salona logu aizvirtņi bij vaļā, kuģis veica nepieciešamos priekšdarbus viszemāko ūdens slāņu aizsniegšanai.
Pats par sevi saprotams, ka tik dziļi nonirties nebij iespējams ar piepildītu rezervuaru palīdzību. Varbūt tie nemaz nespētu pietiekoši palielināt
241