October 2nd, 2009

• 325., 326., 327., 328 lappuse
• 10/2/09 08:00 am
• Drukāšanas statistika: 39 minūtes, 8381 baiti.
  
  * * *
  
  milzeņa lielumā. Viņa būtne manā iztēlē izveidojās pārcilvēciskos apmēros. Tā nebij man radnieciska būtne, tas bij ūdens cilvēks, jūras ģenijs.
  Pulkstens bij jau pusdesmit. Abām rokām es aizspiedu ausis, lai nedzirdētu dimdošos sirdspukstus. Arī acis es aizvēru. Nekā es vairs negribēju domāt. Vēl vesela pusstunda gaidu! Pusstunda lietuvēna žņaugu, no kuriem varēja palikt traks!
  Šajā acumirklī es izdzirdu klusas ērģeļu skaņas, skumju, nesaprotamas dziesmas pavadītu melodiju, gluži kā kad tur raudātu dvēsele, kas tiecas saraut pēdējos sakarus ar šīs pasaules dzīvi. Es klausījos ar visiem saviem jutekļiem reizē un aizturēju elpu, tāpat kā kapteinis Nemo, nogrimis muzikalā ekstazē, kura to aizrāva pāri zemes robežām.
  Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nemo bij iznācis no savas istabas. Viņš atradās salonā, kur man bij jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās! Viena viņa žesta pietika iznīcināt mani, viena vārda — piekalt mani pie šā kuģa!
  Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt istabu un pievienoties maniem draugiem.
  Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nemo pavērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajites durvis, un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu troksni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.
  Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstādamies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.
  Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sadzirdami. Kapteinis Nemo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, ka arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani, tik dziļi bij nogrimis savā ekstazē.
  Es gāju pa paklāju, sargādamies vismazākā troksnīša, lai viņš nepamanītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendurvīm, kuras veda uz biblioteku.
  Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nemo nopūta it kā pienagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saskatīju viņa augumu, jo no bibliotekas istabas mazliet gaismas iespīda arī še. Rokas sakrustojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams istabai pāri. Aiz aizspiestām raudām cilājās tā krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus, viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:
  — Visvarenais dievs! diezgan! diezgan!
  
  325
  
  Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi? ..
  Kā bez prāta es metos bibliotekas istabā. Uzskrēju pa galvenajām kāpnēm un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa vaļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.
  — Bēgsim! Bēgsim! — es saucu.
  — Tūliņ! — kanadietis atbildēja.
  Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pieskrūvejama ar angļu atslēgu, ko kanadietis jau priekšlaikus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanadieties sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vēl saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pamanīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.
  — Jā, — es čukstēju, — mēs pratīsim mirt!
  Kanadietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda, divdesmit reižu atkārtota briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudinājās par mums.
  — Malstrems! Malstrems! — viņi kliedza.
  Malstrems! Vai vēl briesmīgāks vārds briesmīgākos apstākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norveģijas visbīstamākā piekrastes joslā. «Nautils» bij ierauts šajā virpulī tieši tajā acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no tā sienas.
  Kā zināms, paisuma laikā starp Fereru un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens viesulis, no kura neviens kuģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, ko pareizi sauc par «okeana nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecdesmit kilometru lielu apjomu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no ziemeļjūrām ieklīduši baltie lāči.
  Te nu kapteinis Nemo negribēdams, varbūt arī gribēdams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spiralveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šaurāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sarutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkārtīgas izbailes un šausmas, asinsriņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu plāno laiviņu! Un rūkoņa, kas atbalsojās daudzu jūdžu attālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens
  
  326
  
  klintīm, kad šķēlās pats cietākais akmens un resni baļķi, pēs norveģu izteiciena, lūza kā salmiņi!
  Cik šausmīgs stāvoklis! Mūs mētāja no vienas puses uz otru. «Nautils» cīnījās kā dzīva būtne. Tā tērauda muskuļi krakstēja. Reizēm kuģis izslējās taisni un mēs līdz ar to!
  — Mums jāturas stingri un jāpiegriež skrūves atkal cieši! — Neds Lends teica. Pie «Nautila» piestiprinājušies, mēs varam vēl izglābties! ...
  Viņš nedabūja pabeigt. Atskanēja spēcīgs brīkšķis. Skrūves pārlūza, un laiva, savam iedobumam atrauta, kā lingas sviests akmens aizlidoja virpuļa dzīlēs.
  Galva man atsitās pret laivas dzelzs malu, un es zaudēju samaņu.
  
  XXIII
  NOSLĒGUMS
  
  Tā nobeidzās šis zemūdens ceļojums. Es nekā nevaru pastāstīt par to, kā laiva bij izkļuvusi no Malstrema šausmīgajiem virpuļiem, kā Neds Lends, Konsels un es iznirām no šā mutuļa. Tikai atjēdzies es redzēju, ka esmu noguldīts kādā Lofotu salu zvejnieka būdiņā. Abi mani biedri dzīvi un veseli bij tepat un spieda man rokas. Neizsakāmā priekā mēs apkampāmies.
  Patlaban mums nebij ko domāt atgriezties uz Franciju. Satiksme starp ziemeļu un dienvidu Norveģiju notiek diezgan reti. Bij jānogaida kāds tvaikonis, kas uztur satiksmi pāris nedēļās reizi līdz Nordkapam.
  Še, pie mūsu krietnajiem glābējiem, es pārlūkoju savu piedzīvojumu stāstu. Tas ir pilnīgi patiess. Neviens fakts tajā nav izlaists, neviens sīkums pārspīlēts. Te pareizi aprakstīts neticamais ceļojums līdz šim nepieejamos apvidos, uz kuriem zinātnes progress nākotnē piešķirs brīvu ceļu.
  Vai man ticēs? To es nezinu. Galu galā tas arī nav pats svarīgākais. Es zinu, ka mans pienākums bij pastāstīt par tām jūrām, pa kuru dzelmi es desmit mēnešos nobraucu divdesmit tūkstoš ljē, par šo zemūdens ceļojumu ap pasauli, kurā pieredzēju tik daudz brīnumu — Klusajā, Indijas un Atlantijas okeanā, Sarkanajā, Vidus, dienvidu un ziemeļu Ledus okeanā.
  Bet kas gan noticis ar «Nautilu»? Vai tam izdevās izrauties no Malstrema skāvieniem? Vai kapteinis Nemo vēl ir dzīvs? Vai viņš joprojām
  
  327
  
  turpina zem ūdens savu atriebšanās darbu jeb vai apmierinājies ar šo pēdējo upuri? Vai kādreiz viļņi iznesīs malā sacerējumu, kurā aprakstīts viņa dzīves gājums? Vai izdibināšu viņa vārdu? Vai, uzzinādami pazudušā kuģa piederību, uzzināsim arī, kādas tautības bijis kapteinis Nemo?
  Es ceru. Tāpat es ceru, ka viņa stiprais kuģis būs uzvarējis jūras visbriesmīgāko atvaru, ka «Nautils» būs izkļuvis no turienes, kur tik daudzi citi kuģi aizgājuši bojā! Ja tas tā, ja kapteinis Nemo joprojām dzīvo okeanā, savā otrajā tēvijā, tad lai norimst ienaids viņa mežonīgajā sirdī! Lai visas tās brīnumu ainas remdina viņa atriebšanās slāpes. Lai atkāpjas soģis, bet zinātnieks turpina mierīgi jūras pētīšanas darbu! Dīvains viņa uzdevums, bet arī cēls. Vai es to pats neizpratu? Desmit mēnešus es nodzīvoju šo brīnišķo dzīvi. Bet uz jautājumu, ko kāds pravietis uzstādījis pirms seši tūkstoši gadiem: «Kas iespēj izdibināt bezdibeņa dziļumus?», divi cilvēki starp visiem cilvēkiem tagad droši var atbildēt: kapteinis Nemo un es.
  
  328
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment