September 17th, 2009

• 316., 317., 318. lappuse
• 9/17/09 08:47 am
• Drukāšanas statistika: 30 minūtes, 7142 baiti.
  
  * * *
  
  protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedam Lendam.
  Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļakatu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdullināja lielgabala dārdi.
  — Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!
  — Braši zēni! — kanadietis murmināja.
  — Tātad viņi nedomā, ka mēs esam avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpušies uz kāda vraka!
  — Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.
  — Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!
  — Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.
  Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nautila» noslēpums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kanadietis meta «Nautilam» ar savu harpunu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domātais narvalis ir zemūdens kuģis, bīstamāks nekā pārdabisks valis!
  Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.
  Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nemo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeanā, kad ieslēdza mūs kajitē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai koraļu kapsētā paglabātais cilvēks nebij vienkārši «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nemo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklājās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma, tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantastisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām neizdzēšamu ienaidu! Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgus ienaidniekus.
  Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē, ar rikošetu atsprāga un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».
  Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonade
  
  316
  
  pastiprinājās, kapteinis Nemo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trāpītu «Nautilu», tas viņam varētu būt bīstami.
  Kanadietis man teica:
  — Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!
  Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un par spīti savam lielajam spēkam kanadietis nokrita zemē.
  — Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi?
  Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nemo, bet vēl baismīgāk to redzēt.
  Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztraukuma tam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi saraukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanadieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums, viņš izsaucās:
  — Ā! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!
  Un kapteinis Nemo piestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu, tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvidpolā.
  Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedragājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, nogrima jūrā.
  Kapteinis Nemo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.
  — Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.
  — Kapteiņa kungs! — es atsaucos. — Vai jūs gribat uzbrukt tam kuģim?
  — Es to nogremdēšu!
  — To jūs nedarīsiet!
  — To es darīšu, — kapteinis Nemo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāktos redzēt. Man uzbrūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!
  — Bet kas tas ir par kuģi?
  — Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezināma. Kāpiet lejā!
  Kanadietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nautila» matrožu bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolū-
  
  317
  
  kojās kuģī, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pati atriebības tieksme kvēloja arī viņu sirdīs.
  Nokāpdams lejā, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu, un kapteinis iekliedzās:
  — Šaju vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durklim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevēlos, lai tavas drupas nogultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!
  Es iegāju savā kajitē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klāja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nemo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.
  Ap četriem novakarē es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un nemieru un devos uz kāpnēm. Lūka bij vaļā. Es traucos laukā uz klāja. Kapteinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» lieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vilināja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vēl netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.
  Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nemo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā:
  — Taisnība un tiesa ir manā pusē! — viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa dēļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu: tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti — it visu! Viss ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!
  Es pametu pēdējo skatu uz kara kuģi, kas pastiprināja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.
  — Mēs bēgsim! — es iesaucos.
  — Tas ir jauki! — Neds Lends teica. — Kas tas ir par kuģi?
  — To es nezinu, bet, lai kas viņš būtu, pirms iestāsies nakts, viņš tiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekam atriebībā, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.
  — Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.
  Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rādīja, ka «Nautils» nebij mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kūla ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka viņš viegli zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.
  Es ar saviem biedriem bijām vienojušies aizbēgt tajā acumirklī, kad
  
  318
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment