September 16th, 2009

• 313., 314., 315 lappuse
• 9/16/09 07:48 am
• Drukāšanas statistika: 36 minūtes, 6875 baiti.
  
  * * *
  
  skaidri noprotams, ka tas meklē kādu zināmu vietu okeanā. Tāpat kā vakar, kapteinis Nemo iznāca izmērīt saules augstumu. Jūra bij rāma un debess dzidra. Austrumos pie apvāršņa skaidri iezīmējās liela tvaikoņa apveidi. Nekāda karoga neredzēja tā mastos, un es nevarēju uzzināt, kādai valstij tas pieder.
  Acumirkli, iekams saule vēl nebija sākusi slīdēt pāri meridianam, kapteinis Nemo paņēma sekstantu un vēroja ar vislielāko uzmanību. Pilnīgi mierīgā jūra netraucēja viņa pētījumu. «Nautils» bij apstājies, nesvārstījās un nešūpojās.
  Es tajā brīdī arī biju uz klāja. Novērojumu beidzis, kapteinis tikai pateica:
  — Te ir tā vieta.
  Tad viņš pa lūku nokāpa lejā. Vai gan viņš bij pamanījis kuģi, kas likās mainām virzienu un mums tuvojās? Es to nevarēju pateikt.
  Es atgriezos salonā. Lūka tika noslēgta, es dzirdēju, ka ūdens šalca, rezervuaros ieplūzdams. «Nautils» stāvus grima lejup, jo skrūve bij apturēta un nedarbojās. Pēc kāda brīža viņš astoņi simti trīsdesmit triju metru dziļumā apstājās jūras dibenā.
  Ugunis pie salona griestiem apdzisa. Logu aizvirtņi atvērās, un es redzēju jūru pusjūdzi tālu visapkārt spilgti apgaismotu. Paskatījies pa logu kreisajā pusē, es redzēju vienīgi bezgala plašu un rāmu ūdens klaju.
  Labajā pusē es ieraudzīju prāvu paaugstinājumu, kas saistīja manu uzmanību. Tur likās kādas sniegbaltu gliemežvāku it kā ledus segas pārklātas drupas. Uzmanīgi aplūkojot, man šķita, ka tas ir kuģis bez mastiem, nogrimis dzelmē ar priekšgalu. Protams, šī katastrofa bij notikusi sen. Ja kuģa korpuss tā pārklāts ūdens kaļķu nosēžņiem, tad tas katrā ziņā jau daudz gadu nogulējis okeana dibenā.
  Bet kas tas bij par kuģi? Kādēļ «Nautils» brauca šurp apmeklēt tā kapu? Varbūt tas nemaz nebij vienkārši nogrimis kuģis?
  Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kapteini runājam lēnā balsī:
  — Kādreiz šo kuģi sauca par «Marselieti». Tam bij septiņdesmit četri lielgabali, un ūdenī to nolaida 1762. gadā. 1778. gada 13. augustā tas, Lapaipa-Vertjē vadīts, drošsirdīgi cīnījās ar «Prestonu». 1779. gada 4. jūlijā līdz ar admiraļa d’Estena eskadru piedalījās Granadas ieņemšanā, 1781. gada 5. septembrī grafa de Grasa kaujā Čezpika jūras līcī. 1794. gadā franču republika mainīja tā nosaukumu. Tā paša gada 16. aprilī kuģis Brestā pievienojās Vilarē-Žuaza eskadrai, kurai bij uzdots admiraļa
  
  313
  
  van Stabela vadībā aizvest labības transportu no Amerikas. 11. un 12. periala¹ Republikas otrā gadā šī eskadra sastapās ar angļu kuģiem. Profesora kungs, šodien ir 13. perials, proti, 1868. gada 1. jūnijs. Taisni pirms septiņdesmit četriem gadiem šis kuģis šajā pašā vietā 47° 24′ platuma un 17° 28′ garuma pēc varonīgas kaujas zaudēja trīs mastus un trešdaļu ļaužu; ūdens pieplūdušām kajitēm, tālākai cīņai nespējīgs tas nogrima ar visiem trīs simti piecdesmit sešiem jūrniekiem, bet nepadevās. Piesitis kuģa priekšgalā karogu, tas pazuda zem ūdens ar saucienu: «Lai dzīvo republika!»
  — Atriebējs! — es iesaucos.
  — Jā, profesora kungs, «Atriebējs»! Skaists vārds! — kapteinis Nemo čukstēja, rokas uz krūtīm sakrustojis.
  
  XXI
  ATRIEBĪBA
  
  Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgie iesāktais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «Atriebējs» — viss tas mani ārkārtīgi uztrauca. Acu es nenovērsu no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, liesmainu skatienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas; bet es arvien skaidrāk un skaidrāk redzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkāršas mizantropijas kapteinis Nemo ar saviem biedriem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.
  Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rādīs visdrīzākā nākotne.
  Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlās uz ūdens virspusi; «Atriebēja» paliekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.
  Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.
  — Kapteiņa kungs, — es teicu.
  Viņš neatbildēja.
  ———————
  ¹ Franču revolucijas kalendara 9. mēnesis. Red.
  
  314
  
  Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanadietis un Konsels tur bij jau priekšā.
  — No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.
  Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi. Tas bij piebraucis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri redzams, ka viņš pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.
  — Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.
  — Kas tas ir par kuģi, Ned?
  — Pēc mastiem un takelažas spriežot, kara kuģis, — kanadietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un nogremdētu šo nolādēto «Nautilu»!
  — Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko tad viņš «Nautilam» var padarīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs apšaudīt no jūras dibena?
  — Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jūs varētu pateikt, kādas valsts šis kuģis?
  Sarauktu pieri, nolaistiem acu plakstiem, piemiegtām acīm kanadietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.
  — Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga viņam nav. Bet es to droši varu teikt, ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā viņam plīvo garš vimpelis.
  Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tuvojās. Es tomēr nevarēju noģist, vai viņš tādā attālumā pamanījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai viņš zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanadietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar durkli un diviem bruņotiem klājiem. Biezi melnu dūmu mutuļi vērpās no viņa abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vēl nebij iespējams saskatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plīvoja masta galā.
  Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nemo pielaistu to tuvāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.
  — Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi atstatu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.
  Es nekā neatbildēju uz kanadieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai amerikaņu kuģis, nebija šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.
  — Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik
  
  315
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment