September 11th, 2009

• 304., 305., 306. lappuse
• 9/11/09 07:11 am
• Drukāšanas statistika: 29 minūtes, 7428 baiti.
  
  * * *
  
  — Lai gan viņš mums to jau ir teicis?
  — Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.
  — Bet es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.
  — Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.
  — Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.
  — Kad? — kanadietis neatlaidīgi taujāja.
  — Tad, kad viņu sastapšu.
  — Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?
  — Nē, atļaujiet man pašam. Rīt ...
  — Šodien pat, — Neds Lends uzstāja.
  — Lai notiek. Šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanadietim, baiļodamies, ka kanadietis pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solījumu, nolēmu to tūliņ izpildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.
  Es aizgāju savā kajitē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nemo staigā pa blakus istabu. Izdevību viņu sastapt nevarēja palaist garām. Es pieklauvēju pie durvīm. Viņš neatsaucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu turekli. Durvis atvērās. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij istabā. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvējienu nebij dzirdējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēji pagrieza galvu, sarauktu pieri ierunājās strupi:
  — Ak, jūs tas esat! Ko jūs vēlaties?
  — Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.
  — Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jūs redzat, ka es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, vai es sev nevarētu atļauties to pašu?
  Šāda saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņēmies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.
  — Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jārunā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.
  — Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat novērojis kaut ko, kas man būtu nezināms? Varbūt jūra jums atklājusi kādu jaunu noslēpumu?
  Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekams es paspēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsī:
  — Redziet, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valo-
  
  304
  
  dās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu rezultati, — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nes.
  Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslēpums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātai sarunai.
  — Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es varu tikai apsveikt jūsu nodomu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā publicēšanai, man liekas pārāk primitivs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs nevarat iedomāties citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu ...?
  — Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pārtrauca mani.
  — Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē ...
  — Brīvē! — kapteinis Nemo atsaucās, pieceldamies kājās.
  — Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunāties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā, vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?
  — Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septiņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas to vairs neatstās.
  — Tātad jūs domājat paturēt mūs mūžīgā verdzībā?
  — Sauciet to, kā jums tīk.
  — Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlietos katru gadījumu, lai izkļūtu no sprosta.
  — Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nemo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvērestu?
  — Kapteiņa kungs, — es teicu, — ne es, ne jūs par šo jautājumu turpmāk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tāpat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nākamajām paaudzēm, kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību, paliktu mana darba rezultati. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūrodamies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu; bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds
  
  305
  
  noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mūsu sirdis pukstēja strauji par jūsu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpatijas, ko modina labi un cēli darbi, — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas par to, kas jūs šeit interesē, mani nospiež, kļūst neciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jūs esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alkstošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanadietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?
  Es apklusu. Kapteinis Nemo piecēlās.
  — Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas patikas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu, pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jūs ar mani runājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.
  Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es savu sarunu atstāstīju biedriem.
  — Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Longailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.
  Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij manāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās melni atsevišķi lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi putni bij pazuduši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās apkārt. Barometrs bij stipri nokrities un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.
  Vētra sāka plosīties 18. maijā, tieši tajā brīdī, kad «Nautils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņujorkas. Es varu aprakstīt šo elementu cīņu, jo kapteinis Nemo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nautilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.
  Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpadsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trijiem novakarē jau divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.
  Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nemo novietojās uz klāja. Lai baismīgie viļņi to nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesējies, un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo
  
  306
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment