September 10th, 2009

• 302., 303. lappuse
• 9/10/09 09:48 am
• Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5352 baiti.
  
  * * *
  
  Pa šo okeana upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvusi no Bahama jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa tā plūst ar astoņu kilometru ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz ziemeļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu joprojām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.
  Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdenī.
  Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.
  — Tas ceļas no tam, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplūšanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildītājs aparats, kuram pateicoties Eiropas krasti plaukst mūžīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam izmantojot tās siltumu, pietiktu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misuri lielumā.
  Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centimetri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeana, kas to iežņaudz no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta sāls vielām tā ar savu koši zilo krāsu manāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Demarkacijas līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolinas salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa straumes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeanā.
  Šī starume plūdināja sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argonauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.
  Vēl piebildīšu, ka naktī Golfa straume, it sevišķi biežajā negaisa laikā, laistījās tādā fosforiskā spožumā, kas varēja sacensties ar «Nautila» elektriskajām ugunīm.
  8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolinas augstienēm. Golfa straumes platums tur septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana iespējama. Apdzīvotajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas jūras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotažas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt,
  
  302
  
  ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Amerikas Savienoto Valstu krastiem.
  Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanadieša nodomu. Laiks pieturējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojāmies apvidum, kur plosās Golfa straumes pašas saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bangojošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu niknumu, bet tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēgšana varētu to izārstēt.
  — Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nemo virzās prom no cietzemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku, man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļpolu es nebraukšu līdzi.
  — Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespējama?
  — Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs negribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaunskotijas tuvumā un pretim Ņufaundlendai atrodas plats jūras līcis, bet šajā līcī ietek sv. Lorenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka, mana dzimtā pilsēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām saskrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metīšos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost!
  Acīm redzami kanadieša pacietībai bij beigas. Viņa spēcīgā daba nevarēja tik ilgai gūstniecībai piemēroties. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pārdzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pagājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas ziņas no cietzemes. Vēl vairāk — kapteiņa Nemo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pārvērties raksturs, viss tas dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sajūsma. Vajadzēja būt flamam kā Konselam, lai apmierinātos arī šādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!
  — Nu, profesora kungs? — Neds Lends vaicāja, redzēdams, ka es netaisos atbildēt.
  — Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nemo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?
  — Jā, profesora kungs.
  
  303
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment