September 7th, 2009

• 297., 298., 299. lappuse
• 9/7/09 10:05 pm
• Drukāšanas statistika: 33 minūtes, 7378 baiti.
  
  Piezīme. Tā kā 298. un 299. lappuse ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».
  
  * * *
  
  dzīvniekus sauc arī par galvkājiem; tās bij divreiz garākas par viņa rumpi un plīvoja kā furijas mati. Skaidri bij saskatāmi uz viņa taustekļu ārpuses divi simti piecdesmit pusapaļie piesūkļa pauguri. Brīžiem šie piesūkļi piespiedās «Nautila» logam un izspieda gaisu no iekšienes. Papagaiļa knābim līdzīgais raga purns atpletās un aizvērās vertikali. Mēle, tāpat no raga vielas ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds dabas izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū resnais ķermenis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilogramu. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkanbrūnai.
  Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nautilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūkļiem pārklātās rokas un zobi nekā nevarēja padarīt. Un tomēr, kādi apbrīnojami radījumi šie taustekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!
  Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmaru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.
  — Varbūt, ka tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alektona» ļaudis, — Konsels ieminējās.
  — Nē, tas nevar būt, — kanadietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais bez astes.
  — Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — Šim kustonim rokas un aste var pieaugt no jauna. Septiņos gados Bugē kalmaram aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.
  — Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.
  Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es saskatīju septiņus gabalus. Tie barā pavadīja «Nautilu», es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām drošībā.
  Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vietas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa logu. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.
  Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.
  — Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.
  — Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — kanadietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.
  
  297
  
  Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrūves spārni vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nemo, sava palīga pavadīts, ienāca salonā.
  Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis. Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona loga, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ logu aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.
  Es tuvojos kapteinim.
  — Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omulīgā balsī, kādā amatieris runātu, pie kāda akvarija vitrinas nostājies.
  — Tiešām tā, dabas zinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem cīņu krūti pret krūti.
  Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.
  — Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.
  — Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, ka kāds no šiem kalmariem ar savu kaula galvu iesprūdis starp tās spārniem. Tāpēc mēs arī vairs nevaram pabraukt.
  — Un ko jūs tagad domājat darīt?
  — Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos riebekļus.
  — Tas ir grūts uzdevums.
  — Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekoša atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uzbruksim viņiem ar cirvjiem.
  — Un ar harpunām, — kanadietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdzdalību.
  — Esmu ar mieru, meistar Lend.
  — Mēs iesiem līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nemo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.
  Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stāvēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpunu.
  «Nautils» jau bij izcēlies virs ūdens. Viens no matrožiem, kāpņu augšā stāvēdams, grieza vaļā atverāmās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzami kāda astoņkāja sūcekļainā taustekļ[nav salasāms]
  Un tūliņ arī [nav salasāms] šīm garajām rokām kā čūska noslīda kāpņu spraugā, bet kādas diva[nav salasāms] citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kap-
  
  298
  
  teinis Nemo nošķēla šo šausmīgo taustekli, tas raustīdamies novēlās zemē pa kāpnēm.
  Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai izkļūtu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zemē, satvēra kapteinim Nemo priekšā stāvošo matrozi un ar nearvairāmu spēku pacēla to gaisā.
  Kapteinis Nemo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.
  Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesūkļu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un kliedza: «Palīgā! palīgā!» Šie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāki! Šis sirdi plosošais kliedziens man visu mūžu palicis atmiņā!
  Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabināt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nemo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cīnījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rāpās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanadietis, Konsels un es tāpat ar saviem ieročiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!
  Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja saskauto nelaimīgo tomēr izdosies atbrīvot. Septiņas no astoņām rokām jau bij nocirstas. Pēdējā raustīdamās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nemo un viņa palīgs piesteidzās klāt, kustonis izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmars bij nozudis un līdz ar to mans nelaimīgais tautietis!
  Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Neviens vairs nerēķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpuna trāpīja kalmaru pelēkzaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, kuriem viņš nebij paguvis izvairīties. Kalmara drausmīgais knābis bij pavērts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņš varēja tikt pāršķelts vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kapteinis Nemo bija jau aizsteidzi[nav salasāms] priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies,
  
  299
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment